kamēr viesojos dārzā, nez no kurienes uzradās Allēnas tante; iepriekšējo reizi viņa no saviem laukiem uzpeldēja aizpagājušajos ziemassvētkos un uzdāvināja man banānu un zobupastu, un dikti žēloja par to, kāda es visu pamesta nabadzīte esmu, tāpēc šoreiz centos ātrāk mukt no garākas sarunas. mammai viņa pateica - kāda tu sārta!, tantei - kāda tu gara!, un es jau jutu, ka teiks man - kāda tu resna! bet nē - izteica komplimentu par ataudzētajiem matiem un iedeva ābolu, tikmēr mamma sēja sainītī līdzi salātus un kēksu, bet tante atgrieza pamatīgu ķirbja gabalu. es teicu, ka man vairs nav kur likt, jo bagāžnieks jau bija nosiets ar tīrās veļas maisiem, trauku līdzekļiem, jauno ūdens filtrēšanas krūzi un dažādu izmēru peļu slazdiem (tualetes birsti tā arī aizmirsām), bet dabūju piekarināt klāt vēl arī šos ciema kukuļus. un kā tad vēl pēdējā brīdī - dažas olas!