nu, es atvainojos, man nebija plāna kādu iedzīt satraukumā un bezmiegā.
tomēr, manuprāt, var viegli nodalīt lietu kaitīguma pakāpes un brīvprātīgumu, kurā ar tām saskaras ikdienā.

skaidrs, ka mēs ejot pa ielu ieelpojam soļarku no autobusu izplūdes gāzēm, un neba nu visi gurķi ir Mārpupes eko, un skaidrs, ka ir arī kāda sieviete stāvoklī idzīvojusi Sendai apkaimē un tagad varbūt klaiņo badā un radiācijas potenciālā ietekmē; un tā tālāk.

Runa ir tikai par to vai sievietei stāvoklī vajag vai nevajag brīvprātīgi doties saskarē ar krāsām un lakām, kas, kā lasāms šai ierakstā, notiek tipa katru dienu un ne vienu stundu vien. Vēlējos tikai piedāvāt apsvērt, ka varbūt tas ir neobligāti. Panikas celšana vai klaigāšana neietilpa manos nodomos.