Tā kā attālums starp abām universitātes filiālēm ir 100 km, auklīte mani vedina atrast dzīvokli ap 50. kilometru. Šodien pat ievilka vienā mākleru kantorī – uz ziņojumu dēļa bija izkārts neticams piedāvājums – tikai 40 000 jēnas (400 dolāri) mēnesī par 2 istbām, no kurām viena 4,5 kv.m, otra 6. Aģnets lika aizpildīt anketu, kurā jāuzrāda pilsonība, statuss un ienākumi. Tad ķērās pie meklēšanas. Minētais uzrādītais dzīvoklis visticamāk mums nespīd, jo saimnieks kategoriski atsakās izdot istabu ārzemniekiem (auklīte gan teica, ka tas vispār ir brīnums, ka mākleris mūs pieņēma, jo parasti kantori neielaižās ar imigrantiem). Tad viņš uzzīmēja dzīvokļa shēmu ar 2 istabām un virtuves priekštelpu, ieeju un tualeti un sāka šķirstī piedāvājumu mapes: aizklāj ar plaukstu vienu istabu, prasa – ok? Mēs – nu ja lēti un netālu no stacijas, var mēģināt. Tad viņš aizklāj arī otru istabu un prasa – ok? Mēs purinām galvas. Viņš – bet ļoti lēti, turklāt drošības nauda zem 100 000. mēs – nē. Viņš – „but with small loft”. – for what? – viena no jums loftā. Tad izvelk dažādas santehnikas fotogrāfijas, baksta ar pirkstu dažādos podos un prasa – ok? Mēs sakām, ka viss ok. Vai nu mazums dzīvē redzēts – var iztikt arī ar caurumu grīdā.
Izvelk vēl vienu shēmu ar divām istabām un piedāvā mums dzīvot kopā virtuvē, bet abas istabas ciet. Mēs prasām – bet kas tajās istabās? Viņš – nav svarīgi.
Prasa, cik mēs varam dot drošības naudu. Mēs sakam, ka esam studenti. Tad viņš izvelk vēl vienu mapi, pašķirsta un saka – jā, jā, te būs! Šis ir labākais priekš jums! un sāk zvanīties. Tad parāda mums A4 lapu ar tabulu, kam apakšā rakstīts – drošības nauda 40 000, cleaning charges – 0, ārzemnieki – OK (lieliem burtiem). Nu, labi, bet kas par vainu? Nekas, nekas, es tūlīt sazvanīšu saimnieku, varat ievākties kaut rīt. Mēs sakam, ka gribētu no sākuma paskatīties, tad viņš apgriež lapu otrādi un tur rakstīts: dzīvokli nav iespējams apskatīt pirms ievākšanās. Beidzot arī auklīte, doktora grāds tiesību zinātnēs, nespēja novaldīt smieklus un mēs notināmies.