kā es šobrīd redzu šo pasauli?

kā vieglas konstrukcijas kabuki skatuvi, kurā vispirms saklausi, kā aiz plānās sienas noskan soļi, pēctam atbīdās durvis un kāds, acīmredzot, ieiet savā istabā un dara savas parastās, rituālās lietas. [kā ingmārs vakar teica par 'sims'- ka tā spēle esot viņā iedzinusi nāves šausmās, jo tik ļoti atgādinājusi paša dzīvi - kur tavs varonis 5 h sēž pie kompja, tad pieceļas, paēd, aiziet uz tualeti, atkal sēž.] vai arī atbīdās durvis un kāds ienāk tavā redzeslokā un aiziet pa otru pusi. bet es tikmēr guļu savā vietā ar muguru pret durvīm vai bakstu šķīvī ēdienu. vēl fonā visu laiku bija tā jūras vēja kaukoņa, kuras vietā tagad iestājies klusums.