Špikošana kā cilvēka mentalitātes pazīme pēdējā laikā - darbu plaģiēšana. Nevis no jauna radīt, bet nokopēt svešu. Piečakarēt. Īpaši populāri Latvijā- spekulēšana ar informācijas slikto strāvu. Es tagad uzrakstīšu šo rakstu par ideju kopēt ar berzēšanas palīdzību akmeņus, kas ir visnotaļ oriģināls, kādam mūža gaitā un sāpē izveidojies pasaules skatījums. Un kas notiks? To izlasīs kāda Baiba, kaut ko sapratīs (ok, tas nav maz) un uzbliezīs to pašu Latvijā. Un varbūt viņai sanāks pat vēl stilīgāk - paņems zaļo gošu, apvilks rimbuļus bruģim un hop-lā! Darbs gatavs. Un motivācijas vēstuli nospiedīs no sveša darba anotācijas. Nodos skolā, dabūs 5inieku. Kā vienīgo teicamnieci, skola viņu pieteiks starptautiskai izstādei un zaļā guaša izies pasaulē ar krāsainu bukletiņu. Vēl viens fake! Stilam protams ir nozīme, un veselas nozares to vien tik dara. Interese par „kā pateikt”? atceramies 70-tos un neo-noir, kas ir nevis vienkārši melnīgsnējs detektīvs, bet stils arī ir viss filmas saturs. Bet populārais skatītājs, vai viņš to skatās ar apziņu par to, ka tā ir spēlīte par un ap stilu un ka tam maz sakara ar īstenību, ka tas ir par kaut ko pavisam citu, nevis TO. Dzīvojam un ticam, ka viss ir rokoko. Nu var pajokoties 10 gadus tikai ar formu, bet aizmirst, ka pastāv saturs? ...
Tā ir lielākā globālās informācijas plūsmas problēma - ka ne tikai īstenība tiek kodēta kopijās, bet kopiju kopiju kopju kopijas ceļo visriņķī ar pretenzinju būt īstas. Kā tās bildes, ko nereti kāds iebliež blogos par savējām.
Bet nu ko tur par šādiem niekiem. Lielākā vai mazākā mērā, tas notiek visās mākslas nozarēs, kopš pavairošana ir iespējama. Es nerunāju tikai par kopijām fiziskā izpratnē un plaģiātiem, arī par tā sauktiem „labvēlīgiem audzējiem” - koverversijām un reprodukcijām. Vai kino – nevis uztaisīt filmu pēc grāmatas vai oriģināla scenārija, bet filmu pēc citas filmas. Un tur tā ķēdīte aiziet. Beigās sataisi randoma kompilāciju no dažādu filmu kadriem un gatava tur .. velns zina.. kārtējā dogvila. Un pēc tam visi baigi gudrie sinefīli, skatās un šķetina vaļā, kas tad tur ir citēts. Es protams atvainojos, bet, manuprāt, to sauc citādāk – nevis mākslas darbs, bet - kalambūrs, kas protams nav slikts laika pavadīšanas veids, galmā ar to nodarbojās ne viens vien, bet vai katrs šitas piņķeris būtu saucams par mākslas darbu ? oioioi.. te nu nonākam pie konservatīvās domas, ka mākslas darbs ir tas, kam piemīt oriģināla aura (benjamins, vai kas?). un galu galā nonākam pie tā paša, ka saprast, kur beidzas izklaide (populārā māksla) un sākas īstā ir tāda taustīšanās tumsā pa virvi. Tikai tagad tā pārvilkta pāri aizai, nevis ezeram.

Man ir baigi noveicies – es dzīvoju laikā, kad pasaku to, ko gribu tā, kā es to gribu. Es esmu dzimusi velns zina kur un dzīvoju ellē ratā. Un mēs nomadi, klaidoņi esam baigie frukti. Mums paunā ir sprāgstošas vielas. Mēs pārnēsājam svešas baktērijas. Un paši par to priecājamies. Bet nedrīkst aizmirst (to tak jau bērnībā mācīja) nomazgāt rokas pirms sēsties pie galda.
Kurš sapratīs, kas ir melns, kas balts no visa, kas ir savilkts? Es publicējos blogā un mani nevar apturēt neviens jūsu komentārs vai kāda oficiāla cenzūra. Es varu arī svešus faktus uzdot par savējiem. Un neviens neko vairs nespēs nokontrolēt. Viss, kas paliek – ir apelēt pie katra personīgās sirdsapziņas. Vai varētu būt tā, ka pastāvēs pasaule, kas darbosies uz katra personīgo godīgumu? Bērnus vajag labi audzināt.