stāvot uz mūsu terases ar skatu uz Teitoņu bruņinieku pili, tikko iznākusi no ziemas dārza, kur baroju sarkanās vāveres, es sadzirdēju ieklaudzamies redeļu vārtiņus tajā pagalma galā, kur rūs vecais bērnu dzelceļš. pa vārtiņiem, tērpies zaļi-brūnā mantō ar svarīgu sejas izteiksmi ienāca Lietus Vīrs. istabās uz baltajām marmora sienām bailēs izspiedās vēnas un parādījās zils asinsvadu tīklojums, un, kā kad Lohnesa ezerā Kāds būtu nopūties, mūsu zālē sakrājās šīs nopūtas skumju un nespēka rudenīgā rasa.
nokratīju no pannas cepto olu un cīseņus uz porcelāna šķīvja un aicināju piesēst tālo ceļinieku uz divstāvu gultas malas.