quiet days in Zoliks
manas jaunās atslēgas ir saslēgtas saišķī pie garas ķēdes kopā ar otras mājas atslēgām. taču es tās šorīt ar visu ķēdi aizmirsu trešajās mājās uz galda; jo bija tāda situācija, ka ingmārs jau bija aizgājis un reinis kavēja darbu, un es tikai paguvu paņemt smago putekļusūcēju, lai dotos mazliet piekopt otru māju. knapi aizvedu to smago mantu līdz dzīvoklim ar riteni, taču pie durvīm attapos, ka man nav atslēgu. bet telefonam beigta baterija, turklāt kredīts sanāk arī tikai 1 x uzpīkstināt vai 1 sms. sazvanīt reini neizdevās - paslēpu putekļsūcēju patrepē un devos reiņa darba virzienā - aizsūtīju viņam pēdējo iespējamo sms, ka esmu viņa darba rajonā, bet viņš man nez kāpēc atbildēja, ka ievedīs atslēgas un lādētāju pusdienlaikā; kur ievedīs? ko? nu labi - nav ko traucēt cilvēku darbā - un es aizbraucu uz vecajām pārdaugavas mājām, jo tur parasti kāds ir mājās. protams, ne šoreiz. izklauvējos, izbļaustījos, apstājos pagalmā - sāku gaidīt, varbūt kāds parādās. stāvēju kādas minūtes 20, grauzu zaļos ābolus. apnika. bet tad uz apvāršņa parādījās 'slaisti' - tie ir visādi radu un pus-radu bērni vecumā 12 - 16, kas dzīvo uz tās pašas ielas mazliet tālāk; protams arī viņiem nebija kredītu telefonos, toties viņi man palīdzēja izlauzt uz ziemas vēdināšanu atstāto virtuves logu. klauvē un tev tiks atvērts.