biju izgājusi laukā paēst pusdienas ar putniem. stāvēju parkā uz stūra, nervozi pluinījot maizi un uzdzerot jogurtu. un tur bija viens tāds raibs jauns pīlēns, kas stāvēja pie paša pedāļa un apēda visu, kas man nejauši nobira. man viņš izsauca kaut kādas atmiņas par tuvu cilvēku un es apraudājos no aizkustinājuma un teicu viņam - ēd pīlēn, ēd vien! un tad pienāca tante un teica, ka te vispār labāk nevajag barot putnus, bet tad pamanīja, ka es raudu un teica - nē, baro, baro vien!