biju rembranta bārā uz tikšanos ar vienu vecu paziņu; pa ceļam vai no lietus vai pārguruma uz brīdi sāka zust redze; uz brīdi tā likās pavisam reāla situācija - ka es varētu palikt akla, un momentā arī nostrādāja kaut kāds reflekss orientēties tumsā; lai gan es nezinu ne ielas nosaukumu, pa kuru braucu ne arī to, cik tālu esmu no rembranta laukuma, bet sajutu debesspuses; un es domāju tā - ka zvanīšu paziņam un nosaukšu azimutu; vai arī teikšu, lai atrod mani pēc taustes.