paliku 15 min ilgāk savā restorānā, piesēdos papļāpāt ar veco jūrnieku Ēriku, kas turpat uz stūra dzīvo un vienmēr ienāk ar mani aprunāties par dzīvi. un nevajadzēja laikam. oi, kā nevajadzēja. es vienkārši nobaidu cilvēkus ar savu dzīvesstāstu. jūrnieks - ok, saprot, ko nozīmē mētāties pa pasauli ar visiem vējiem, bet šefam acīs parādījās tas 0_o aizdomu skatiens - vai tikai es neesmu pieņēmis paspārnē slimu cilvēku.
es arī nezinu, kā lai paskaidroju kādam.. ka man patiešām tā šobrīd ir vislabāk. ka es gribu vienkārši maisīt margaritas, smaidīt un pļāpāt aiz letes par maizes tiesu un izmantot visu savu brīvo laiku savai brīvībai.