es satiku bizoņus.
un tālāk jau bija bāka; un principā tas bija pats gals.
es mēģināju kādam piezvanīt un pateikt, ka esmu galā. bet neviens necēla un baterijas lādējās ārā.
un tas bizons kā liels padevīgs avgāņu kurts skatījās uz mani vienu pašu uz tās taciņas. tētis vienmēr ceļojumos bildēja buļļus.
tad es sapratu, ka tēvam tagad būtu bijusi dzimšanas diena. un lai cik liekulīgas jums neizsaktās manas asaras, tās vienkārši sāka birt. bet nejau aiz bēdīgas sajūtas, bet.. bet. aiz tās, ka es nevarēšu viņam vairs to pateikt. ka visas tās sāpes un bezcerības ar kādu viņš ir aizgājis - tās vienkārši uzkrita. un asaras sāka birt pa abām dambja pusēm - tikpat sālas un milzīgas kā jūra abās pusēs. blowers daughter. es nezinu, ko tas bākas sargātājs padomāja, bet tās bija gaišas asaras un dziesma. varbūt šodien man izdotos viņu pārliecināt, ka dzīvība tomēr ir liela.
bet nāve ir milzīga.
http://www.youtube.com/watch?v=5YXVMCHG-Nk