sāku pīties pa tiem mazajiem celiņiem, katrā krustojumā izdarot tīras priekšnojautas izvēles. tik horizontāla, pavisam plakana zeme, bet brauciens atgādināja kalnā kāpšanu, lai gan braucu uz jūru. uz salas malu, šķēršojot vaļņus un slūžas un dambjus. auglīgu pavasarigu zemi ar trekniem jēriem un pienīgām holandes siera govīm, košiem rubeņiem uz mēslu kaudzēm un pa perējošam gulbim uz katra krustojuma.
es atvainojos, bet man beidzās baterija. tā tam nevajadzēja būt, taču tās parasti tādos bbrīzos beidzas un grūž iekšā tevi vienu pašu dabūt to visu bez kādas distances. tās dažas druskas es nofočēju pašā sākumā stumdot bateriju šurpu turpu. taču es nevaru parādīt bāku.