izrādās zaļie lauki sākas tepat ielas galā. es vienkārsi izbaraucu laukā taisni, tajā virzienā, kur google maps rādīja dzelteno smilšu strēli, kaut kur tur.
viss sākās pavisam nevainīgi - es gandrīz pakļuvu zem mašīnas un turpat arī ieraudzīju beigtu pīli. es nekad nebiju redzējusi. izņemot bērnības sapņos. pavisam pavisam agros tādos. man bija regulārais murgs, no kā modos - ka tādā kā esplanādē dīķī bija beigta pīle.
un tagad es viņu ieraudzīju apmēram tādu pašu. zaļu kaklu, saluztu spārnu, zilu ūdeņu laukumā.
un tālāk aiz pudura, mazs balts tiltiņš un sākās zalie lauki. tādi paši kā hondžo, tikai mazliet citā tonī. ne tik spilgit, mazliet leknāki. bet brīžiem tie veido tieši tādas pašas ainavas kā tajos rīsu laukos, kur es dzivoju agrāk. un tieši tikpat paltām takām pa vidu, ka vienlaga, pa kuru braukt. bez tempļiem. ar aitām un mizlumdaudz eksotiskiem putniem, kas dēļ globālās sasilšanas ir pārvākušies šurp no Nīlas.