mes dabujām zelta retrīveru! apskrējam visus narvesenus. beigās jau 2galvpukis bija pārsalis un slapjam kājām, un gatavs ņemt basetu. visur mums teica: zelta retriveri tikai marta vidū, vairs nekur nedabūsiet. taču pašā pēdējā kioskā BIJA zelta retrīvers. un bērni iemācījās zelta atslēdziņu - neatlaidību un neatkapsanos no mērķa, ko mājās atzīmēja ar šampiņjonu merci.
turklāt tur ir vēl viens. un es zinu, kur tas ir. tur tā pārdevēja mīklaini smaida kā burve piparkūku namiņā. un nočukst - ir ir, man zelta retrivers, - un piemiedz aci.
mēs viņu nosaucām par KinkiDuksi [morf. kin (zelts jp.val) + kimkiduks (auf korea) + duksis (a la lettonnaise)]