viss smird. uztaisu cigoriņu kafiju, bet šodienas piens jau liekas ieskābis. (boa.) uzvāru zaļo tēju, bet izrādās viss - gan silikona sietiņš, gan krūze, pat osiņa - ir ar kaut kādu smaku. krēsls arī smird. un klaviatūra. cietnis. nemaz nerunājot par plīša mantām.
un tā māte! sešos no rīta viņai jāvāra makaroni. turklāt, nevis sev, bet sunim. mēs dažreiz tā daram, ka nopērkam maksimā lētos "suņu makaronus" un savāram ar kaut kādiem tur kauliem.. sēžu skatos. mokos ar ieskābušajiem cigoriņiem - bet nu baigi labi izskatās tie suņu makaroni. tādas palielas trubiņas, dzeltenas un rievainas. es saku, ka uzvārīšu sev arī suņu makaronus, varbūt vismaz tie nesmirdēs. viņa saka: nu, uzvāri, ja gribi, suņu makaronus. es: nu, es uzvārīšu tā pavairāk - lai tu vari paņemt arī līdzi uz darbu tos suņu makaronus.