es nekur neaizgāju.
es gribēju mainīt šo pasauli, bet arī iemācījos nepildīt solījumus un likt uz sevi gaidīt.

neizgāju saulītē, kā solīts, bet gan dušā. (ilgi netiku iekšā, jo tante mēdz aizsiet durvis ar Homo Novus lentīti, lai kaķis netiek iekšā). savukārt, jau tikusi siltumā, nespēju atraut skatienu no tām parādībām, kas rotā manus ceļus - uzplaiksnī aizvien jaunas zilumu ziemeļblāzmas, neskatoties uz visu to askorutīna daudzumu, ko patērēju, turklāt āda palikusi tik plāna, ka to var pārskrāpēt pat ar sūkli, tik plāna kā eclpise mentola plāksnīte, kas šķidrumā izkūst vai drīzāk kā bungādiņa, kas dzird tālāk par 20 Hz un 20 kHz.
bet es biju apsolījusies (nozvērējusies!) iemīlēties cilvēkos, nevis pop-stāros un literāros varoņos. bet, acīmredzot, tur ir kāda vaina, kas visticamāk slēpjas faktā, ka mana lielākā daļa ir neīsta, izdomāta, un kas mani atkal noved atkal pie tā paša, ka satiekas un sadraudzējas divas fantāzijas, nepamanot apsistos ceļus, acis un roku raupjumu. tāpēc es arī neizgāju laukā, jo tas ir bīstami tai manai daļai, kura nav izdomāta.