ar māti šķeļot ābolus saulē un sulas spiežot - viņai jau visvairāk tie sārtie strīpainie garšoja, bet Jāzepiņš neļāva. ābele toreiz pavisam vēl jauniņa bijusi kā tagad tā ar rožāboliem aiz žoga, kuru jaunais kaimiņš atņēma. bet tik un tā gribējies tik tos sārtos, nevis baltos-dzidros, tāpēc, kad redzēja, ka Jāzepiņš ap stūri tuvojās, slēpusies suņubūdā ar visiem sārtajiem āboliem klēpī.
vakarā izsūtīsim dvīņus kaimiņu brikšņos pār žogam - viņi vienā augumā ar smilgām un miķelīšiem - lai nolasa mūsu rožābolus. pēdējos Jāzepiņa stādītos.
un sārtajai-strīpainajai nevienu gadu vēl neesot bijuši tik bagāta raža. savukārt, smalkā bumbierīte lūzt un klanās no pārpilnības. un baltie dzirdrie tā bliež pa pauri, ka nevar pa taku uz dārzu tikt.