Es pērku vienu spaini. Nešķirotu, man vienalga, kas un kādi loriņi tur iekšā. Man patīk loriņi. Pat ja viņus nenēsāju, aprobežojos ar minimālām rotaslietiņām, man patīk viņos rakties. Salikt krelles, ķēdītes taisnās līnijās. Gredzentiņus visus vienā kastītes stūrī. Auskariņus otrā. Rokassprādzītes pa vidu, bet tā, lai nesamudžina krellītes. Un tad, kad kaut kur kādreiz steigšos, un man savajadzēsies auskaru, kas ir pašā apakšā, es bez žēlastības izvandīšu visu savu kārtību, jo tā arī ir dievīga sajūta - ierakties tajā kastītē, un ar plaukstu sajust, cik viss mazs un smalks, un slīd caur pirkstiem.