bez jēgas
palika pretīgi no tā, cik man iet labi.
turklāt šodien nekādi nespēju piespiest sevi noticēt, ka mākslai un zinātnei ir kaut kāda jēga. tās šķiet pagalam nejēdzīgas. un tad jau uzreiz klāt domas par dzīvošanas jēgu un jēgas jēgu..
sajūta it kā izdzīvošanas impulss būtu atteicis. visi impulsi atteikuši.
jēga, jēga, jēga.. nu, kur viņa ir? varbūt mūzikā vienīgi. jo tā nav no šīs pasaules, bet no kādas citas. varbūt jēgpilnākas..
un kāds darbs vēl varētu būt jēdzīgs? let me think.. sakoncentrējos... varbūt sakopšanas darbs? savākt visu, kas sadirsts uz zemes lodes. palikt savos posteņos atomelektrostacijās, lai neuziet gaisā... vairāk nekas jēdzīgs prātā nenāk..
varbūt pietrūkst mīlestības klapītes uz acīm, lai varētu iet bezjēgā..