bet nu jā, diemžēl pirmais tālsatiksmes autobuss neatnāca, nostāvēju pusotru stundu brīvības un barona satecē, lija lietus, ausa saule, izdzisa gaismas, es drebēju no aukstuma zem zaļas karnīzes. tomēr zināju, ka gribu braukt tikai vienā virzienā, ieritināties siltā kamoliņā blakus, nolikt galvu ar visu dūmu mākoni uz balta spilventiņa, lai arī nāksies zvanīt durvīs un visus pamodināt. es biju iedzērusi un apņēmības pilna.