no rīta, kamēr vēl acis ciet, turpina skanēt trauksmes un prombrauksanas fanfāras galvā. bailes, ka tūlīt būs atkal jālido pāri eirāzijai. es citreiz tik ļoti neizdzīvoju visas šīs fāzes, jo biju ceļojuma režīmā - mājās uz mēnesi. tagad ļaujos visām sāpēm un krāsām.
atveru acis - esmu mājās. aizveru. domāju atrunas. atvainošanos kādam žurnālam par to, ka neuzrakstīju neko par japānu. jo man nebija, ko teikt. es neko nezinu par japānu. tas viss bija pārāk personīgi.
tā ir lieliska vieta, lai pazaudētu personību. savā ziņā. tur izcelšanās ir netikums, atšķiršanās un savu domu uzspiešana - slikts tonis. un man tas likās pareizi.
taču es netieku galā ar konfliktu. tikai ap to viss arī griežas. tokija bija lieliska vieta, kur pazust tādai pelēcībai kā es. tikai paradokss - jo vairāk es sevi noliedzu, jo vairāk augu - jo vairāk domāju par sevi. skatījos tikai sevī un turpat arī ceļoju. tāpēc nekādu japānu neredzēju, man nav ne jausmas, kas tur notiek - ofisu darbinieki lec uz sliedēm un īmo griež vēnas? bullshit.
un tomēr es nevēlos identificēt sevi ar vietu, pat ja tā ir tik brīnišķīgi ārprātīga kā tokija. man vajadzēja aizbraukt prom, lai redzētu, kas no manis paliek pāri. tagad skatos.
un tamlīdzīgi es no rītiem domāju.