labrīt!
kad es nonācu šeit, no pakša izlīda maza maza vecenīte, skatījās acīs un nešķīsti teica: kur tev mājas? ko tu te dari?
es: man te mežā, bet es drīz braukšu prom.
viņa saliecās vēl zemāka, saņēma drosmi un prasīja: tu slikta esi, vai ne? slikts cilvēks? nesaproti, ja..
es teicu: saprotu, bet man liekas, ka neesmu slikta. (un pasmaidīju)
večiņa neticīgi: tiešām tu neesi sliktā? es varu iet tālāk?
es: tiešām tiešām - neslikta es.
un tad sapratu, ka viņai taču karš nav beidzies.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: