| |
[Jul. 28th, 2007|05:13 pm] |
Nu, re. Piecēlos tomēr – aizstaigāju pēc tunča uz virtuvi. Mans matracis dārzā tiešām izskatās pēc kuģa ar laptopu kā komandpulti priekšgalā. Dzirdu kaut kur no tāluma atskan loka šāvēju kliedzieni. Tā viņi dara – kliedz, kad šauj. Aha. Ir jau pieci – pieces parasti noskan zvans. Ne ass, bet tād melodija, kas saka, ka jābeidz darbs. Bet ir taču sestdiena? Nezinu īsti. Laikam tā ir arī ar reliģiju saistīta lieta – tas zvans.
Skudra nāk uz manu tunci – jāēd ātrāk laukā. Tagad esmu iegrozījusies tā, ka ekrānā atspīd man aiz muguras esošais citronkoka zars.
Gribās iedzert sakē. Patiesībā, tagad jūtot, kā tuvojas vakars, gribas pasaukt kādu ciemos. Tā laikam arī būs jādara. Un dzert lēnām līdz vēlai naktij, līdz aizmiegu un mani ienes iekšā. Noreibušu no siltuma un salduma. |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2007|04:59 pm] |
|
Jūtu, kā pamazām nāk virsū izsalkums, bet es spēlējos ar to, gaidot, kad tas mani piecels kājās kā ar sitienu. Un es došos uz virtuvi, iemest katlā nūdeles. Atceros vecomāti ravējam zemeņu dobē. Vairāk atceros viņas kājas, ko viņa tā stīvi lika uz priekšu, palaikam pieturēdama muguru. Mēs gājām pa taku vasarā un viņai bija tādas pelēkas kurpes. Šodien vecāmāte bija sapnī un teica – vēl 3 gadus pagaidi. Es viņai teicu – es nevaru gaidīt 3 gadus. Pat tās trīs dienas man liekas neizturamas. Vecomāti vienmēr bija grūti uz kaut ko pierunāt. Viņa nekad neklausījās, kad es dīcu, ka gribu mājās no dārza. Sēdēju tieši tāpat kā tagad, tikai toreiz pie dārza būdas. Dārza vairs tur nav, ir Ziemeļvalstu ģimnāzija. Un arī uz būdu mēs vairs negājām, kopš onkulis tur pakārās. Viņa gāja, es – nē. Neņēma vairs līdzi. Bet viņa jau bieži gāja uz tādām vietām, kas bija tuvākas nāvei, nekā es savā bērnībā. Baznīca, dārzs un kapi bija viņas ikdiena. Mana bija smilškaste un bērnudārzs, bet dažreiz mēs kautkur gājām abas kopā. Viņa vienmēr tā stīvi locījās pie pumpja, bet es turēju apakšā plastmasas burciņu. Es domāju – vai viņa tā bija laimīga? Laikam jau bija. Bet kas viņu dzina uz priekšu. Man liekas, ka tā bija mīlestība. Tāda pavisam citāda kaislība, kuru es pašlaik nezinu. |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2007|04:29 pm] |
|
Lieta tā, ka te ir citādāks laiks. Un tas nākas nedaudz grūti sākumā, jo ķermenis – es nezinu, vai tieši pats ķermenis, bet kaut kāds mans es – kaut ko it kā gaida un nobīstās nesagaidījis. Ir vajadzīgs laiks. Piemēram, tagad, ja es būtu Rīgā, man būtu bail, ka vasara drīz beigsies – ne tā ar prātu, bet iekšēji bail. Šeit tikai priekšā būs skaistākā sezona – rudens būs ilgs, krāsains un silts vēl pusgadu uz priekšu. Tieši otrādi – no vasaras karstuma ir bail. Jo tā aplej un sadedzina. Un tad ir jāzina, vai slēpties telpā vai zem saulessarga. Bet nu ir vieglāk – līdzīgi kā tad, kad zini, ka ziema tūlīt beigsies un pazūd satraukums. Rudenī te ir tā, ka ir ļoti svaigs gaiss un gribas sēdēt laukā pie upes ar siltu nūdeļu kastīti rokās jakā ar garām piedurknēm. Vīstīt rokas piedurknēs – tā ir vietējā metafora. Tas nāk no vēl ne tik seniem laikiem, kad visi nēsāja kimono – piedurkņu garums norāda uz sivietes vecumu. Pavisam jaunajām tās ir garas, garas līdz zemei, uz vecumu paliek īsākas. Piedurknēs var paslēpt seju un noslaucīt asaras. Task ā citā tautā ir tradīcija ar bizēm – neprecētām viena, bet precētām - divas. To neviens vairs neievēro, bet mati joprojām tiek apdziedāti dziesmās. Redz, tās ir tās lietas, kas nezinot var šķist dīvainas. |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2007|04:07 pm] |
Laiks nedaudz apmācās un arī smarža vairs neatšķiras no tās, kas piemīt jūlija baigām kontinenta otrā pusē. Vai man nav bail, ka man pietrūks noslēpumu, ja es visu pateikšu, ka varētu beigties? Kādreiz bija, nē, vairs nav, jo ap katru vārdu ir lielas pauzes.
Aizleca sienāzis. Arī tas ir tepat. Un tad, kad uzspīd saule, tad smilgas met ēnu uz aprakstīta papīra, ja es to papīru tur aizmirsīšu, kad ievākšos atpakaļ istabā, tad tas satrūdēs smilgām pie kājām. Zem matrača dažus mēnešus atpakaļ ziedēja magones, tagad vairs nezied.
Vienreiz mēs gulējām saules uzkarsētā istabā, bet siena bija ļoti auksta un es biju ar muguru piespiedusies pie tās. Tādas mēdz būt mūra sienas. [es jūtu, kā tekstā vārds no vārda barojas] Vienā mirklī likās, ka no tās aukstuma savilks krampji, bet man bija bail piespiesties tuvāk blakus gulošajam ķermenim, jo likās, ka tā varētu aizdedzināt. Tā bija ļoti jocīga nakts.
Bija vina cita, kaut kur 3000 m augstumā. Un no aukstuma tur nevarēja nekādi aizbēgt un mums bija tikai viena sega. Uz citām lāviņām gulēja noguruši, samirkuši ceļinieki un krāca. Un mums ne pa kam nenāca miegs. |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2007|03:46 pm] |
Es teicu, ka parasti uzmaucu kedas. Bet šorīt tā neizdarīju. Stāvēju ilgi basām kājām uz betona malas un sildīju vienu plecu saulē. Un tad pagrizos otrādi. Izkāru uz pakaramajiem žavēties strīpainas maikas un īsas kapzeķītes. Stāvēju un brīnījos kā pirmo reizi ieraudzījusi sauli. Un radās šī nepārvaramā vēlme apgulties brikšņos, un es iemtu tajos matraci. Tas bija vieglāk par vieglu.
Apgūlos, domāju – kā tev iet? Es tevi pamanīju, jo tu šķiti brīvāks par citiem. Arī kailāks par pārējiem. Varbūt tu zini vēl vairāk par apkārtējiem, bet varbūt nezini neko, tikai tausties, bet liekas, ka arī sajūti to, ko uztausti un pat to, no kā baidies, sagrāb ciet ar siltu tvērienu.
Es guļu, bet uz sliekšņa sēž mūks un spēlē lautu un dzied, bet es klausos un vēl dziļak miegu ciet. Saulē uzsildītas nogatavojas vīnogas uz šķīvja, uz kurām skatīties nepieskaroties.
Un tad jau liekas, ka dziesma iet pati savu gaitu. Un nevar vairs pateikt, no kura tā sākas un piekura beidzas, un kurš no mums patiesībā dzied. |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2007|03:27 pm] |
Atceros, kā šorīt iznācu laukā, es parasti uzmaucu kedas, kas stāv pie atbīdāmajām durvīm. Istabai ir divas durvis – vienas, pa kurām eju laukā uz pilsētu, otras uz mazo zāles pleķi mājas priekšā. Tās ir divas dažādas sajūtas iet. Vina ir ātra, bet otra lēnāka. Pa tām pirmajām vajag ļoti saņemties dažreiz, lai izietu, bet uz tām otrām var sēdēt uz sliekšņa, tik ilgi, cik vēlies. Tur var raudāt, var dziedāt, var smieties. Es domāju par to, vai man tiešām vajag braukt uz Rīgu, vai tomēr manas mājas ir šeit. Vai tās ir vienkārši iekšā sevī. Rīgā ir šūpuļtīkls un balkons, bet ir arī tās otras durvis, pa kurām saģērbties un iet. Ir malkas šķūnis, kurā var ielīst ziemā, sēdēt uz apskrituša celma, drebināties un ciest.
( tālāk ) |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2007|03:02 pm] |
Esmu pārvāksies laukā ar datoru. Mani taču nevar arestēt par to, ka sēžu puskaila zāles pleķītī pie mājas un klabinu, vai ne? Es sauļojos pāri zemeslodei, vienlaicīgi visur un visiem. Protams, katru reizi nospiežot enter, man ir mazliet bail un mazliet neērti, bet es taču nedrīkstu kautrēties par savu eksistenci. Bambusa aizkariņs mierīgi sitās pret kaimiņu terases stiklu. Esmu iemetusi matraci brikšņos un mani pat nevar saskatīt no sāna. Un arī es uz sānu neko nevaru redzēt, ja labi ieskatās tur ir restes patiesībā, kas norobežo teritorijas. Var padomāt, ka esmu zoodārzā. Arī galvgalī – metros 12 uz priekšu aiz smilgām sākas pakalniņš un , kurā aug četras staltas palmas un vēl kāds man nezin;ams koks. Tikko žoga otrā pusē pienāca onkulis un cērp zāli, patiesībā viņš ir tikai metru no manis, varbūt pusotru, bet mēs esam katrs savā žodziņa pusē. Vai mēs izliekamies, ka viens otru neredzam? Vai to sauc par izlikšanos? Vai tā ir sadzīvošana pilsēts noteikumos. Es negribētu šeit pašlaik šo vietu saukt par pilsētu.
( tālāk ) |
|
|
| |
[Jul. 27th, 2007|04:06 pm] |
|
dramatisko pulciņu mēģinājumos ir tā - kamēr vieni izdarās, otri skatās. atceros, ka nekad nevarēju nosēdēt mierā. tur ir vēl šis tas stāstāms par to, kā ir, kad sāk izdarīties, bet par to kaut kad un tas būs saistīts ar interactive. |
|
|
| |
[Jul. 27th, 2007|02:49 pm] |
|
man nekad nav bijis tik ļoti pofig par visu, izņemot vienu. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2007|10:46 pm] |
|
ai, tak nogrieziet mani no tīkla. šņak! un es dzīvošu tāpat kā iepriekšējo gadu - it kā manis nebūtu nemaz. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2007|10:18 pm] |
saceri man dziesmu un es tev sacerēšu vārdu. viss sacerēts un visi sacerējušies. es bēgu prom un pārvēršos melodijās. es bēgu prom, bet kaut kas kā puņķis stiepjas man līdzi. autumn in tokyo un winter in paris. var nokačāt internetā vai mīdīt uz deju grīdas.
es pati esmu tukša vieta - maize, ūdens un cerības. tas nav nekas citādāks, bet līdz pirmskaitļiem noīsināts ikviens. es eksistēju tikai dokumentā uz papīra. es izeju laukā 2 x dienā pēc ūdens un maizes, jo nomirt jau jā - to visi gudri. man nav ko zaudēt, es varu atļauties aiziet ciet. es varu izdomāt sev visu, ko vēlos. es nozogu sevi savējiem un satinos pati sevī, bet tādas zādzības notiek ik dienas. viss mans darbs ir uzturēt sevi, un es nezinu, vai tas ir labs vai slikts. tāpat, cik daudz zāles un cik daudz inde ir māksla.
es zinu to garlaicību, kādā top kompozīcijas - viens nabags naktīs pa tumsu attīsta vielu, kuras brīžiem liekas nemaz pasaulē nav. un tad to izbaro tiem, kam tās pietrūkst, nevienmērīgās devās tā ceļo starp cilvēkiem.. es tevi. tu mani.. šai tekstā atstarpēs un starp punktiem drīkst brīvi ievietot vārdu " - mīlestība", cik uziet. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2007|09:32 am] |
| [ | music |
| | yea! love will tear us apart | ] |
kad es redzu Belmondo, man gribas viņu piekaut un izdrāzt. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|09:35 pm] |
|
ļoti gribētu tev noticēt, bet nespēju. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:21 pm] |
|
bingo! pirmo reizi es tev atdošos par velti. uzcel, puisīt, man kosmosā telti! man trīc rokas, kamēr vēl tupu uz laktas, nograuz ar zobiem bruņniekam saktas. aptin palagus ap Buloņas meža stabiem - improvizētā mājā mums jāpaliek labiem. tīriem un baltiem virs ļodzīgas grīdas, tu vēl nekad nebusi tā svīdis. telts kociņus es duršu tev miesā, ja nedosi vaigu, saduršu liesā. un izsūdzēšu grēkus pastarajā tiesā. mēs uzcelsim piepūšamo gaisa cirku un piekārsim made in USSR birku. piesiesim telti nostieptām stīgām - pamats būs pasaulē, bet galotne rīgā. es vairs tiešām nezinu, kur likties - varbūt mums labāk nesatikties... |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:06 pm] |
|
Es naktīs rakstīšu špikerus, kamēr tu guli, lai tad, kad tu pamosties, man būtu, ko teikt. Bet es zinu, ka pateikt neko nevarēšu, tāpēc atstāšu tos tev zem spilvena. Un tu uzdosi tos par savām izvilktām lozēm, izlietām laimēm un pārkostiem cepumiem. Jo deserta Menu šovakar: tava mēle sagriezta šķēlītēs un tavas sirds pudiņš kā mencas guza piepūsts pludiņš – no balona gumijas mutē iesūkts burbulis. Tu esi krukulis. Jā. Tu esi kurkulis. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:05 pm] |
|
Es kļūšu par trauku lupatu un mazgāšu tavas acis no rītiem. Es būšu baltākais no visiem krītiem. Nolaizi pirkstus. Es palikšu mēma – vilkšu tevi aiz apkakles pa trepēm, kad tu pārvilksies pilnīgā ķēmā. Es būšu nepārgriežama vēna uz tavas vijoles, pat ja tavi pirksti būs rupji. Un tev izbeigsies sakāmais un leks laukā gadsimta gaitā norītie kamoli un krupji. Pārplīsīs centrālās apkures rores, iesiets pats savās kurpju šņorēs, tu būsi trolejbusa stanga no galvas līdz kājām notetovēta ar mangām. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:05 pm] |
|
Vārdi pārvēršas jaunos cilvēkos – mums būs vairāk bērnu nekā dzejoļu, ja tu sitīsi man pa muti bez boksa cimdiem. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:04 pm] |
|
Es nobastošu visas pasaules lekcijas, bet tevi atstās pēc stundām uz mūžu, ja tu kaut pirkstiņu piedursi manai blūzei. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:04 pm] |
|
Manī ir tik daudz mīlestības, ka tā var aizpildīt veselu ekrānu – metri reiz metri un collas reiz collas, pāri par 16 000 reģistrēto sēdvietu. Uzsildīt baltu palagu, ar ko atdzīvināt brīvības ielas Mildu, lai viņa nolaižas uz zemes un aiziet uz kafejnīcu, nokoļī džeku un aizbrauc tam līdzi uz Sīriju. Viņa nekad nav pratusi neko vairāk, kā stāvēt uz noliektām cietēju galvām ar izteiksmi kā tikko norijusi mīdiju. Izdomāta ragana, izrotājusies ar svešām rakstām-spalvām - tukša muca ar laimes šokolādi balvā. |
|
|
| |
[Jul. 25th, 2007|12:04 pm] |
|
Es sēžu uz palodzes un dzeru tavu alu, un skatos, kā visas bistes saplūst vienā, kā reizē izskan visi pasaules baleti, apskaujās un skūpstās ienaidnieku armiju valeti - ekvatora plaisa pa dienu pārvēršas par lūgšanu sienu. |
|
|