| |
[Jul. 28th, 2007|05:13 pm] |
Nu, re. Piecēlos tomēr – aizstaigāju pēc tunča uz virtuvi. Mans matracis dārzā tiešām izskatās pēc kuģa ar laptopu kā komandpulti priekšgalā. Dzirdu kaut kur no tāluma atskan loka šāvēju kliedzieni. Tā viņi dara – kliedz, kad šauj. Aha. Ir jau pieci – pieces parasti noskan zvans. Ne ass, bet tād melodija, kas saka, ka jābeidz darbs. Bet ir taču sestdiena? Nezinu īsti. Laikam tā ir arī ar reliģiju saistīta lieta – tas zvans.
Skudra nāk uz manu tunci – jāēd ātrāk laukā. Tagad esmu iegrozījusies tā, ka ekrānā atspīd man aiz muguras esošais citronkoka zars.
Gribās iedzert sakē. Patiesībā, tagad jūtot, kā tuvojas vakars, gribas pasaukt kādu ciemos. Tā laikam arī būs jādara. Un dzert lēnām līdz vēlai naktij, līdz aizmiegu un mani ienes iekšā. Noreibušu no siltuma un salduma. |
|
|
