|
Jul. 28th, 2007|04:07 pm |
Laiks nedaudz apmācās un arī smarža vairs neatšķiras no tās, kas piemīt jūlija baigām kontinenta otrā pusē. Vai man nav bail, ka man pietrūks noslēpumu, ja es visu pateikšu, ka varētu beigties? Kādreiz bija, nē, vairs nav, jo ap katru vārdu ir lielas pauzes.
Aizleca sienāzis. Arī tas ir tepat. Un tad, kad uzspīd saule, tad smilgas met ēnu uz aprakstīta papīra, ja es to papīru tur aizmirsīšu, kad ievākšos atpakaļ istabā, tad tas satrūdēs smilgām pie kājām. Zem matrača dažus mēnešus atpakaļ ziedēja magones, tagad vairs nezied.
Vienreiz mēs gulējām saules uzkarsētā istabā, bet siena bija ļoti auksta un es biju ar muguru piespiedusies pie tās. Tādas mēdz būt mūra sienas. [es jūtu, kā tekstā vārds no vārda barojas] Vienā mirklī likās, ka no tās aukstuma savilks krampji, bet man bija bail piespiesties tuvāk blakus gulošajam ķermenim, jo likās, ka tā varētu aizdedzināt. Tā bija ļoti jocīga nakts.
Bija vina cita, kaut kur 3000 m augstumā. Un no aukstuma tur nevarēja nekādi aizbēgt un mums bija tikai viena sega. Uz citām lāviņām gulēja noguruši, samirkuši ceļinieki un krāca. Un mums ne pa kam nenāca miegs. |
|