| |
[Jul. 28th, 2007|03:02 pm] |
Esmu pārvāksies laukā ar datoru. Mani taču nevar arestēt par to, ka sēžu puskaila zāles pleķītī pie mājas un klabinu, vai ne? Es sauļojos pāri zemeslodei, vienlaicīgi visur un visiem. Protams, katru reizi nospiežot enter, man ir mazliet bail un mazliet neērti, bet es taču nedrīkstu kautrēties par savu eksistenci. Bambusa aizkariņs mierīgi sitās pret kaimiņu terases stiklu. Esmu iemetusi matraci brikšņos un mani pat nevar saskatīt no sāna. Un arī es uz sānu neko nevaru redzēt, ja labi ieskatās tur ir restes patiesībā, kas norobežo teritorijas. Var padomāt, ka esmu zoodārzā. Arī galvgalī – metros 12 uz priekšu aiz smilgām sākas pakalniņš un , kurā aug četras staltas palmas un vēl kāds man nezin;ams koks. Tikko žoga otrā pusē pienāca onkulis un cērp zāli, patiesībā viņš ir tikai metru no manis, varbūt pusotru, bet mēs esam katrs savā žodziņa pusē. Vai mēs izliekamies, ka viens otru neredzam? Vai to sauc par izlikšanos? Vai tā ir sadzīvošana pilsēts noteikumos. Es negribētu šeit pašlaik šo vietu saukt par pilsētu.
Iespīd saule LCD ekrānā, es redzu sevi ar dvielīti ap galvu un sev aiz muguras debesis, jāieiek ir dators ēnas pusē – citādāk pārkarsīs. Apgriezos otrādi – tagad redzu atspīdam savu māju, savu ieeju uz terasi. Padzēros.
Mans matracis ir zālājā kuģis. Nedaudz tālāk ir iela, bet es to neredzu. Var saskatīt divus noparkotus Subaru, sudrabotu un oranžu. 3 skudras. Viens neliels taurenis. Elektrības skapis, kaut kur antenu mudžeklis. Esmu vēl tik balta un rētaina. Es pierakstu mazu daļiņu dzīves, kurā laiks stāv uz vietas. Un kas dzīve patiesībā arī ir. [balts taurenis parādījās uz apvāršņa] . es nezinu, vai dzīve ir sasniegumi, lietas, kas man pieder un vieta, kam es piederu. Air-condition un elektrība padara dzīvi par lineālu ar decimālām atskaites iezīmēm – tu vari nodzīvot dzīvi faktiski. Izmērīt un pierādīt kādam, ka esi bijis.
Tie, kam pagājšnedēļ zemestrīce nopostīja mājas, joprojām dzīvo kopā uz paklājiņiem treniņzālē. Kā jums liekas, ko viņi tur dara un par ko domā? Sadzīti sprostā pēc dabas iecirstas pļaukas. Vai nav tā, ka viņi – viņus tā arī ziņās sauc par viņiem - tur jūtās visnotaļ pēc dzīvniekiem? Par ko viņi tur katrs pie sevis domā? Par to, kad atnāks izsniegt ēdienu? Par to, kad viņus no turienes aizvāks prom? Nezini? Nezinu. Es pieļauju, ka viņi dzīvo ar neziņu. Un zini? Man liekas, tas ir ļoti cilvēcīgi. Varbūt viņi nedomā, bet tikai pārdzīvo. Vai pārdzivo nozīmē dzīvot pāri – tādā ziņā, ka pavirši – vai tas tomēr ir tā dzīvot pa īstam? Ar vēlēšanos dzīvot un sevis apziņu. Pat ja tu pats esi atbrīvots no visa, kas tevi saista – no vietas un lietām, kam it kā piederi. Is it one step closer to death? Vai tomēr to living?
Man liekas, ka līdzīgi ir Okinavā, jo tur daba ar cilvēkiem ir pavisam tuvu. vispār japānā daba ir ļoti tuvu, tāpēc pilsētas liekas tik hiperboliskas. Japāņu tendence atstāt lietas jēlas un viengabalainas – viņi dzīvo mazliet kontrastos - vai nu izstrādā sīki smalki, bet parasti tikai vienu detaļu, vai arī nomet laukā ceļu kā šķēli ar apgrauztām malām. It kā sāk pasauli pārveidot no viena gala, bet nekad nesasniedz pilnību.. līdz galam – pilnību kā harmoniju.. pilnīgs ir tikai radītā sākums, pārējais ir atvērta forma. Un tālāk intuitīva brišana..
Okinavā pašlaik ir vēl karstāk. Okinavā cilvēki dzīvo visilgāk pasaulē. Viņi dzīvo daudz lēnāk, nekā dzīvo citi. Viņi lēnāk sarunājas un lēnāk iet. Okinavas cilvēkiem ir citādākas acis. Nevarētu teikt, ka viņi daudz par to meditē un apzināti plāno, vienkārši ļaujās vai arī daba tā liek. Sēž večuks uz slieksnīša ar lautu un dzied. Kāds pirmatnējs cilvēcisks instinkts, acīmredzot, vilina laukā dziesmu. Vai arī tas ir lauks ar cikādēm acu priekšā, liels un plašs un smagas debesis, karstuma transs un saules uzsildīts ķermenis. Uzsildīta un atvērta sirds.
Arī mīlestība tādā salā nav ātra un kaislīga, jo dzīve ir gara un tajā var tālu iet. Tā ir izstiepta kā dzīpars līdz kapa malai. Un gadās, ka tikai pie kappa kopiņas arī satiecies – paņem grābeklīti, paslēptu klajā laukā zem vienīgās priedes un dodies uz klintī iecirstu svētnīcu. Nometies ceļos, pacel acis un ieraugi savu mīļoto. Un tajā mirklī atnāk pelnītais miers. Izstiepusies smeldze gandrīz simtu gadu gaitā – 100 gadus!- kamēr pasaule apkārt ir skrējusi un situsies, tu esi gājis, nesdams sirdī ko svētu, uz debesīm pacēlis acis – ne gaidot, bet ticot. Izdzīvojot katru etapu, noglaudot katru dienu kā māla piku un atstājot to tādu kāda tā ir – tieši tik skaistu un nepabeigtu. Varbūt tā var tikai vietās, kur ir daudz saules, ļauties un ilgi, ilgi krist.
|
|
|
