|
Jul. 28th, 2007|04:29 pm |
|
Lieta tā, ka te ir citādāks laiks. Un tas nākas nedaudz grūti sākumā, jo ķermenis – es nezinu, vai tieši pats ķermenis, bet kaut kāds mans es – kaut ko it kā gaida un nobīstās nesagaidījis. Ir vajadzīgs laiks. Piemēram, tagad, ja es būtu Rīgā, man būtu bail, ka vasara drīz beigsies – ne tā ar prātu, bet iekšēji bail. Šeit tikai priekšā būs skaistākā sezona – rudens būs ilgs, krāsains un silts vēl pusgadu uz priekšu. Tieši otrādi – no vasaras karstuma ir bail. Jo tā aplej un sadedzina. Un tad ir jāzina, vai slēpties telpā vai zem saulessarga. Bet nu ir vieglāk – līdzīgi kā tad, kad zini, ka ziema tūlīt beigsies un pazūd satraukums. Rudenī te ir tā, ka ir ļoti svaigs gaiss un gribas sēdēt laukā pie upes ar siltu nūdeļu kastīti rokās jakā ar garām piedurknēm. Vīstīt rokas piedurknēs – tā ir vietējā metafora. Tas nāk no vēl ne tik seniem laikiem, kad visi nēsāja kimono – piedurkņu garums norāda uz sivietes vecumu. Pavisam jaunajām tās ir garas, garas līdz zemei, uz vecumu paliek īsākas. Piedurknēs var paslēpt seju un noslaucīt asaras. Task ā citā tautā ir tradīcija ar bizēm – neprecētām viena, bet precētām - divas. To neviens vairs neievēro, bet mati joprojām tiek apdziedāti dziesmās. Redz, tās ir tās lietas, kas nezinot var šķist dīvainas. |
|