|
Jul. 28th, 2007|03:46 pm |
Es teicu, ka parasti uzmaucu kedas. Bet šorīt tā neizdarīju. Stāvēju ilgi basām kājām uz betona malas un sildīju vienu plecu saulē. Un tad pagrizos otrādi. Izkāru uz pakaramajiem žavēties strīpainas maikas un īsas kapzeķītes. Stāvēju un brīnījos kā pirmo reizi ieraudzījusi sauli. Un radās šī nepārvaramā vēlme apgulties brikšņos, un es iemtu tajos matraci. Tas bija vieglāk par vieglu.
Apgūlos, domāju – kā tev iet? Es tevi pamanīju, jo tu šķiti brīvāks par citiem. Arī kailāks par pārējiem. Varbūt tu zini vēl vairāk par apkārtējiem, bet varbūt nezini neko, tikai tausties, bet liekas, ka arī sajūti to, ko uztausti un pat to, no kā baidies, sagrāb ciet ar siltu tvērienu.
Es guļu, bet uz sliekšņa sēž mūks un spēlē lautu un dzied, bet es klausos un vēl dziļak miegu ciet. Saulē uzsildītas nogatavojas vīnogas uz šķīvja, uz kurām skatīties nepieskaroties.
Un tad jau liekas, ka dziesma iet pati savu gaitu. Un nevar vairs pateikt, no kura tā sākas un piekura beidzas, un kurš no mums patiesībā dzied. |
|