klik mī! [entries|archive|friends|userinfo]
virginia_bitch

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jul. 25th, 2007|12:03 pm]
Es atspiedu pieri pret aukstu mūri, bet tas ar lūpām pieskārās.. pārbaudīt temperatūru. Un divi pieauguši redīsi, bronzā atlieti brieža gurnu bicepsi, pilngadīgi dvīņi salikti vienā silītē smaida un klusē... ķirzakai ataug bērnībā atrautā ķermeņa puse.
linkpost comment

[Jul. 25th, 2007|12:02 pm]
Mēs būtu varējuši aizvērt durvis un skūpstīties, bet es atnākot tās speciāli atstāju vaļā. Aiz durvīm bija koridors, kur visi, kas pagadās gāja garām. Tu biji paralizēts, un es apgūlos bikli tev blakām - aiz atvērtām durvīm mēs kopā izslimojām ar bakām. Nevar saprast, vai mēs ēdam no pasaules un spļaujam kopīgā akā, vai arī koridors sākas no mums.
linkpost comment

[Jul. 24th, 2007|05:48 pm]
atpakaļ ceļā nopirku banānus pie augļu tirgotāja un cepuri, jo saule cepināja pakausi. un otru cepuri priekš [info]marabou, jo likās, ka viņam varētu vajadzēt. un devos Sindžuku virzienā iegādāties [info]mazheksam sušī getas. piezvanīja Lūks - esot otro dienu jau uz gultas, nevarot piecelties. idiots! kāpēc vakar nepiezvanīja? man taču vēl ir pain-killeri mājās. tagad pabeigšu šito ierakstu un došos glābt.
sazvanīju savas 3 vecmāmiņas-burves, kas piekopj austrumu medicīnu. viņas apsolīja kaut ko izdomāt. uztaisīs viņam augustā adatu seansus laikam. baigi visas par mani satraucās - sen nebijām runājušas.
aizbraucu vēl uz labortoriju parunāt ar pasniedzēju - tas gan ir sapņotājs. es prasu, vai drīkstu braukt mājās. viņš rāda uz lielo High Definitionu un prasa - filmēt? es saku - mājās! viņš - nu, brauc vesela! es augustā pirkšu cyber-pilsētu, tu vari dabūt vienu ciemu. nu, tad pie tā arī palikām.
link4 comments|post comment

[Jul. 24th, 2007|05:29 pm]
laiski, uzbeku stila biksēs izvilkās lielais konsulāta runcis - pats konsuls kā es uzreiz nopratu. rupjā formā pateica japānietei, ka pietiekot zvanīt 1 reizi, ka šeit nav love-hotelis un tamlīdzīgi. nabadzīte klanījās un sniedza viņam papīrus, kurus izskatījās viņš varētu arī nepieņemt. pēctam ieskrēja vēl viena, kuru viņš rupji aizraidīja. es stāvēju marmora priekškambarī un uz mazas maliņas cik ātri vien spēju švīkādama un no galvas rakstīju formulārā visus savus numurus, kas skaitās mani personas dati, baidoties, ka arī mani tūlīt dzīs prom.
- tak, eto vi mne vchera zvonili, dorogaya?
- jā, jā. es gan. paldies, ka pieņēmāt. eu, a kas man šite jāraksta?
- da vseravno - shto hotite! glavnoe svoi nomer telefona ne zabudte mne ostavit, - un pasmaidīja.
sapratu, ka varu atslābt un nesteigties ar formulāra aizpildīšanu. Runcis man pat palīdzēja pielīmēt fotogrāfiju.
- a, što mne v pervuyu ocheredj v Tashkente posmotretj? un tādā garā. viņš lepni izvilka bukletiņu un sāka izrādīt pieminekļus, bet es īsti neklausījos. teicu, ka gan jau Zarina mani nodos labās rokās. nosmējāmies par Zarinas čiepstīgo balsi un matu frizūru. arī par mūsu vēstnieku dažus laipnus vārdus.
- vispār jau es varēju arī caur rīgu kārtot, - es teicu.
- oi, da ja vam ih prišļu gde ugodno!
- nē, nu, es negribēju jūs apgrūtināt, - un dziļi paklanījos. jo klanīšanās man tagad ir ieaudzināta.
- da, nu perestante. vam ne idet! - Runcis iesmīkņāja. - da ya vam vse sdelayu. s radostju hotj na pamiatj ot sebia shto to ostavlju v vashem passporte.
- oi, spasibo! (batenjka - man gribeejaas teikt, bet noklusēju - kas zina, kāda tur viņiem tā pieklājība - un priecīgi izspriņģoju laukā no konsulāta).
linkpost comment

[Jul. 24th, 2007|05:23 pm]
nē, nu sieviete pat manī radīja vairāk uzticības, jo to, ka tokijas taksisti nezina vispār nevienu adresi un kā izskatās - katru dienu tiek likti citā rajonā, to es jau zināju. viņa lēnīgi izvilka karti un mēģināja sagrozīt ziemeļus un dienvidus un kaut ko salasīt it kā zinātu hieroglifus sliktāk par mani. masugu - masugu!! (uz priekšu!) - es kliedzu. viņa lēnītēm izkustējās un iebrauca sīkās ieliņās. 3 reizes pabrauca garām mājai ar karogu. beigās mani tomēr izlaida un es skrēju klauvēties pie pirmajām durvīm uz kurām bija rakstīts vēstniecība, bet vajadzēja uz konsulātu. tas bija caur dārzu, gar templi, ap stūri. kāda japāniete izmisīgi jau zvanīja vārtos, bet neviens vaļā nevēra, kaut arī laiks vēl bija 7 minūtes.
link1 comment|post comment

[Jul. 24th, 2007|05:16 pm]
vakar pie kazahiem noskaidroju, ka uzbeki mīlot dāvanas, bet nolēmu - nu, ko es tur iešu ar japāņu šnabi. nāksies vien dāvāt tikai smaidu. kad nonācu līdz Meguro stacijai, man vairs bija palikušas tikai 40 minūtes, kurās nofotogrāfēties un atrast vēstniecību. tokijā tās ielas nav tik vienkāršas kā pēc romiešu tipa celtajās pilsētās. numuri kaut kur ir, bet viss skaitās pa apgabaliem un māju nosaukumiem. un es meguro apkaimē biju pirmo reizi tā dienas laikā un uz savām kājām. paprasīju diviem džentelmeņiem, lai palīdz tikt galā ar GPS, un virzienu it kā atradām. domāju pa ceļam gadīzies foto-būda, bet šis bija tāds rajons, kur vairāk bija geju bāri un augļu tirgotavas un suši, bet ne biznesa rajons, kur viegli nofotogrāfēties. nācās diegt atpakaļ uz staciju, bet meguro stacija ir 4 stāvīga. katrs pārdevējs rāda, ka būda ir uz citu pusi. beigās pielauzu vienu tanti atnākt man līdzi un parādīt. bija palikušas jau vairs 20 minūtes. skrēju pa galvu pa kaklu, mēģinot apstādināt vienalga ko - pašizkrāvēju vai taksi. viens piestāja, pie stūres bija sieviete.
linkpost comment

[Jul. 24th, 2007|05:06 pm]
Lyudochka visu izdarīja godam. jau Terayama ēkas pakājē sargs bija informēts par manu agro ierašanos un uzveda augšā un nosēdināja pie tukša, senlaicīga galda. senlaicīga tādā ziņa, ka tas atsauca atmiņā bērnību un padommu kantorus, arī apputējuši goda kausi, uzbeku matroškas un uzraksti krievu valodā atsvieda gluži citā laikā, ne telpā. pienāca pirmā aziāte klanoties un prasīja, vai esmu tā, kas esmu un man jau uzradās smīns - laikam jau tas "privet ot konsula" vētules sākumā iedarbojās. klanoties pienāca cita, iedeva pārbaudīt, vai tas ir tas, ko es prasīju. pēc 5 minūtēm, sārtiem vaigiem atsteidzās pati Lyudochka at visu biļeti un naudas vācelīti, ieblieza man vēl studentu atlaidi - bija jāapsola nākamreiz atnākt ar suvenīriem. neērti likās piedāvāt naudu, lai gan man liekas, ka uzbeki to uztvertu par elementāru pieklājību.
bija stunda laika nokļūt līdz konsulātam. pa ceļam uz staciju uzskrēju virsū Pēterim - vienam no tiem 10 latviešiem, kas dzīvo Tokijā - viņš devās uz to pašu firmu interesēties par biļetēm. tā vien niezēja mēle pateikt paroli - "privet ot konsula", bet salikās, ka varētu būt aizdomīgi.
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|04:05 pm]
vy s kem - s Lyudmilai govorili? skajite v sledushiy raz shto konsul Uzbekistana predayet ei bolshoi privet. a, vas kak-to zvat devushka? kogda vy k nam pridete? nu, budu s neterpeniem jdat.
link1 comment|post comment

[Jul. 23rd, 2007|03:06 pm]
ārprāc ārprāc. es saprotu, ka pasaulē notiek visādas trakas lietas, bet MAN sirds lec pa muti laukā. šodien p a ceļam jau trīs reizes izleca. dabūju ķert un bāzt kabatā.
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|01:17 pm]
tu esi lopiņš, bet es - uraGans!
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|01:00 pm]
ladno vse. odelas i poshla v bank za dengami.

"NEBAROT!
NEKAITINĀT!"
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|12:51 pm]
ē, bastotāji! sliktie skolnieki!
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|12:38 pm]
tagad mana dzīve ir birokrātu rokās. sēdēšu nedēļu uz adatām. un man nenormāli kut.
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|12:02 pm]
je ce jeux - viens. entrez dans mes liens.
link21 comments|post comment

[Jul. 23rd, 2007|11:15 am]
linkpost comment

[Jul. 23rd, 2007|10:51 am]
yurmala, yurmala. mamma, mīļā! vāri man boršču. pārved mani kā kontrabandu noslēptu starp banāniem.
linkpost comment

[Jul. 22nd, 2007|07:14 pm]
šeit kāds fragments iztrūkst.. es nezinu, kā mēs nokļuvām līdz vilcienam. atceros, ka šmaucāmies. ā, un Lūks brauca ar taxi pēctam, bet es gonkoju ar 2-riteni. Lūkam sākās sāpes un viņš nevarēja paiet. tas ir drausmīgi, kad tāds liels un stalts cilvēks.. tas nelīmējas kopā. kaut kas tāds kā paralizēts tīrasiņu zirgs. un viņš bija jānoliek gulēt uz kādu stundiņu.
bet arī viņa kopmītnē frenchiji lejā bija uzrīkojuši balli. visi gan nez kāpēc dzīvojās pa lauku. bet tie divi frenchiji sēdēja ar šnabja un viskija pudelēm apkrāvušies. piebiedrojos pie bāra un acīmredzot ļečīju diezgan ilgi. un tad kaut ko tur vēl. laikam ar rumāni runājos par politiskiem jautājumiem.. tas nozīmē, ka tagad kādu mēnesi labāk tur nerādīties.
ap pieciem no rīta pamodās Lūks ar ierosinājumu doties visiem uz karaoki. un tur tad nu bija perfect ending of a perfect day - kamēr es gāju izņemt naudu uz convinient store, Lūks ar japāņiem vienkārši pazuda. es izvirināju visus karaokes kabinetiņus - nevienā viņu nebija. sūtīju mailu, viņš man arī it kā. maili nekur neaizgāja. lija lietus, bet es sēdēju uz tilta lietū un internetā un raudāju. par to, ka mani aizmirsa. protams, ka tā visa bija tikai likumsakarīga kļūda. bet es sēdēju un raudāju par to. un par visu citu. pārrados mājās izmirkusi kā kuce lietū. izrubījos, pamodos. un radīju jūzeri [info]virginia_bitch.
linkpost comment

[Jul. 22nd, 2007|05:54 pm]
pārkāpuši priekšnama apavu kaudzi un atstājuši savējos arī nodevai, mēs sapratām, ka esam nonākuši ne tur, kur plānots. gājām uz Beverlīzhilzu, bet nokļuvām Glābējzvanā.. nu, un kas atlika? metāmies dzert.

- man liekas, ka Japānas Izglītības stipendiju komisija sit pušu Holivudas kastingus, - noburkšķēja Lūks un piesitās vienīgajam kaut cik izskatīgajam zēnam par draugu. tas zēns.. bija arī vienīgais, kurš atteicās no bingo loterijas lapiņas, sakot, ka viņam riebjas spēles, bet mēs pārējie tikām uzreiz iesaistīti.

Sāra pakāpās uz krēsla un pēdējais, ko viņa savā sīkajā balstiņa vajadzēja darīt - sāka kliegt ciparus. un mums savās lapiņās vajadzēja tos atzīmēt. 27, 31, 15, 16, 89, 100.. Natašai jau bija sakrājusies vesela rinda. kad es viņai teicu - eu, aizej parādi. viņa atbildēja - nē, vajag vēlreiz pārbaudīt, es nevaru iet, kamēr neesmu pārliecinājusies.

jā. tas ir nopietni - kamēr neesi pārliecinājies, labāk neej. ziniet, es ļoti cienu gudrus cilvēkus. bet lai cik arī tu gudrs nebūtu, ir brīži, kad tu esi pelnījis, lai tevi nosauc par idiotu. un šis bija viens no tiem brīžiem - "kamēr neesmu pāliecinājies, nevaru iet"! bingo loterijā, kur galvenajā lomā ir bumbiņa - pļecka! vai nu tas bija sakē vai kas cits, bet tai brīdī es kļuvu par oratoru. un sāku visiem stāstīt par to, kā būs nākotnē. cerot, ka gudrīši man pametīs vēl savus argumentus, bet viņi tikai klausījās muti ieplētuši.

turklāt, es sarunājos arī ar hēlija balonu. pēctam uzlūdzu to balonu uz deju. tad Lūks teica, ka ir laiks iet. bet nekur vēl neaizgājām, jo sīkā balstiņa paziņoja, ka tagad visiem jādzied "happy birthday too youu". neviens nepievērsa uzmanību. tā kā es jau biju kļuvusi par vakara naglu, spēlēju savu naglu līdz galam, uzsaucot - eu, mums te ir arī jubilārs. laikam gan pateicu kaut ko mazliet smieklīgāku par šo, jo visi smējās. nodziedājām dziesmu.

otrreiz mēģinot aiziet, viņa mūs atkal noķēra, sakot - bet vēl taču uguņošana. un izvilka veselu paku ar krāsainām bērnu petardēm. un visi devās laukā.. tai mirklī mēs sapratām, ka viņa ir ļoti, ļoti piedzērusies un knapi iet. viņa liekas vairs itin neko neredzēja un nesaprata. viņa paņēma rokās sprakšķošo brīnumsvecīti un grizās un griezās un griezās un griežas un griezās, līdz pakrita. cilvēki uz terases pamazām sāka izklīst.
linkpost comment

[Jul. 22nd, 2007|05:51 pm]
nē, nu bet tiešām mēs nebijām dzēruši ne lāsīti, kad gājām turp. bet gājām kā pa šmigu velns zina kur.. caur tempļa dārzu, tad universitātes teritoriju, pēc tam tur bija publiskās tualetes un mežs, vārtrūmes aizstīpotas ar metāla stieplēm - tas bija dizaina elements, bet nu ar zemtekstu. nu, tā tiešām tīra ūber-tokijas fiška: ielikt cilvēkus cietuma telpās, bet apkārt uztaisīt mīkstumu, jo blakus aizstīpotajiem vārtiem ir elektroniskas durvis ar interfonu un tā, bet vārtus ir elementāri pārkāpt, jo dzeloņdrātes ir tikai simboliskas - principā asprātīgs risinājums, jo ja uzliktu īstās, tad kautkāds interpols ieliktu visu impēriju cietumā - par to, ka ārzemniekus tur kā zvērus ai restēm. bet tur jau! tur! protams tam ir savi iemesli arī. bet pati māja - konstruktīvisma superšedvrs jau veca kā brīvības statuja - appelējusi un vīteņu mežģīnēm apaugusi, pacēlās aiz tempļa kā iesūnojis kosmosa kuģa vraks.

mēs ar Lūku apstājāmies pie tām stieplēm, ar kurām aizstīpota vārtrūme. drīzāk kā izbrīnā.. lai gan likās, ka Lūks jau bija te bijis kāda internet-draudziņa drāšanas nolūkā, bet, acīmredzot, ir lietas, kas nebeidz pārstegt - es runāju par to vārtu risinājumu, kas atgādināja cietumu. uz sarkana mocīša piebrauca japāņu zēns.

- vai tu arī pie Sāras?
viņš izvilka mobilo telefonu, parādīja e-mailu, sakot - jā, laikam Sāra viņu sauc.
- kā tu pazīsti Sāru?
- es viņu nepazīstu. to mailu man viens draugs pārsūtīja.
- ak, tā.

mēs nonācām vingrošanas zālē. es teicu, ka tā visa bija Todaja teritorija? tā ir universitāte, kurā visgrūtāk tikt. nu un tie, kas tur tiek, nu kā lai to apraksta... viņi tā arī izskatās, kā tie, kas tiek labajās universitātēs. tie ir cilvēki - topošie zinātnieki. nu, koroče cirka trupa: 2 m gara maskaviete - bioķīmiķe, 1.40 m un ļoti resna, bet smaidīga jakutiete - valodniece, lūzere Sāra tamborētā kleitā bez krūštura, jo nav ko tur turēt īsti, bet ar izgāztu vēderu, ruda, ar zaķa zobiem un pīkstošu balstiņu - tad tāda Tu esi Sāra! 4 ķīnieši ap ping-ponga galdu [protams!], latinosi pie magnetofona kačāja kaut kādu KAKAfonisku salsu, Žuljēns ar dabas dotu kuprīti un sarežģītu specializāciju datoru jomā, škielacis Kims no DIENVIDkorejas, kā pats uzsvēra.. ai, nu un tādā garā. japāņi pārsvarā.
linkpost comment

[Jul. 22nd, 2007|02:26 pm]
patiesībā viss sākās ne jau ar frenčijiem, bet .. ak dies'.. groteska. viss vienā katlā, pamēģināšu no sākuma. to, ka mans draugs izrādījās homoseksuāls - to jau es teicu, vai ne? bet tas viss ok, mēs jau tā uzvedāmies kā prezidents ar sievu. turklāt, viņš izstāstīja, kas tur ar to muguru. ka nav tikai tā, ka viņam sāp ļoti, bet viņš arī diezgan drīz mirs. viņš bija noskuvis matus un par to miršanu pateica stacijā, kamēr gaidījām vilcienu uz perona. un te nu es gribētu pasvītrot pilsētas metaforu. man jau uz tā perona šis tas ir noticies, bet šeit vilcieni pienāk ļoti ātri. ĻOTI ātri es teicu, un tie ir super-ekspreši. saruna uz perona ir iespējama labi ja minūti gara. tieši vienia atbildei un jautājumam, piemēram, - tu mani mīli? - laikam vairs nē. un tad iekāpj vilcienā un aiznesās.
šoreiz saruna bija.
- man dod maksimums vēl 10 gadus.
- nu, desmit ir diezgan daudz. es sev tik daudz nedotu.
- yea, true.

nu, un vēl šis tas par nāvi. un tad iekāpām cinisma vagonā, bet !goda vārds! cinisms te nebija ne vietā, ne apzināts. bet nav jau laika vairāk pateikt. te iemāca sarunāties haikās un vizināties ar tanku. bet, nu, tas viss no citas tēmas. jo ne jau tikai dzīve kopumā ir traģi-komiska. tas tak viss saliekās kopā pa dienai. dzīvības un nāves jautājumi - maru/batsu [aplītis vai krustiņš jap.val] testā.

- kopš tu noskuvi matus es tevi vairs nemīlu
- bet es viņus noskuvu vakardien!
- ā, nu tad laikam tas sākās jau senāk

mēs pabraucām garām, bet tas bija ok, jo vajadzēja nopirkt dāvanu. kāpēc man liekas, ka jau tad uzvedāmies kā piedzērušies. es nopirku plūmes Sārai, kam bija dzimšanas diena, un stabulīti priekš [info]marabou. tad kokā izgrebtu pildspalvu - pelikānu, atslēgai uzmaucamu gumijas puķīti par 5 ls. nu, kaut ko tur vēl. sudarba tomātu ar acīm, ā! pulksteni ar jaunavu Mariju. tas laikam viss.

man likās, ka Sāra ir tāda nu baigi krutā, tāpēc es izvēlējos pastkarti ar opija magoni un sacerēju stilīgu tekstu. īstenībā es Sāru nemaz nepazinu. tikai no e-mail, jo viņa man atrakstīja, lai pakonsultētos par mediju skolām tokijā, un es kaut kā iedomājos, ka viņa tad jau ir tikpat stilīga kā es. to, ka ne es, ne Lūks viņu nepazīstam reālajā dzīvē, sapratām jau pa ceļam. viņš tika ielūgts, jo ir austrālis. un Sāra arī. acīmredzot, viņa ir ielūgusi visu mailinglisti. mēs gatavojāmies uz masu ballīti. vienā ziņā nekļūdījāmies - tiešām mailinglisti... bet arī tā viņai bija īsa.

[ui, mamma piezvanīja! es tūlīt turpināšu... ]
linkpost comment

navigation
[ viewing | 240 entries back ]
[ go | earlier/later ]