|
Jul. 24th, 2007|05:06 pm |
Lyudochka visu izdarīja godam. jau Terayama ēkas pakājē sargs bija informēts par manu agro ierašanos un uzveda augšā un nosēdināja pie tukša, senlaicīga galda. senlaicīga tādā ziņa, ka tas atsauca atmiņā bērnību un padommu kantorus, arī apputējuši goda kausi, uzbeku matroškas un uzraksti krievu valodā atsvieda gluži citā laikā, ne telpā. pienāca pirmā aziāte klanoties un prasīja, vai esmu tā, kas esmu un man jau uzradās smīns - laikam jau tas "privet ot konsula" vētules sākumā iedarbojās. klanoties pienāca cita, iedeva pārbaudīt, vai tas ir tas, ko es prasīju. pēc 5 minūtēm, sārtiem vaigiem atsteidzās pati Lyudochka at visu biļeti un naudas vācelīti, ieblieza man vēl studentu atlaidi - bija jāapsola nākamreiz atnākt ar suvenīriem. neērti likās piedāvāt naudu, lai gan man liekas, ka uzbeki to uztvertu par elementāru pieklājību.
bija stunda laika nokļūt līdz konsulātam. pa ceļam uz staciju uzskrēju virsū Pēterim - vienam no tiem 10 latviešiem, kas dzīvo Tokijā - viņš devās uz to pašu firmu interesēties par biļetēm. tā vien niezēja mēle pateikt paroli - "privet ot konsula", bet salikās, ka varētu būt aizdomīgi. |
|