|
Jul. 28th, 2007|03:27 pm |
Atceros, kā šorīt iznācu laukā, es parasti uzmaucu kedas, kas stāv pie atbīdāmajām durvīm. Istabai ir divas durvis – vienas, pa kurām eju laukā uz pilsētu, otras uz mazo zāles pleķi mājas priekšā. Tās ir divas dažādas sajūtas iet. Vina ir ātra, bet otra lēnāka. Pa tām pirmajām vajag ļoti saņemties dažreiz, lai izietu, bet uz tām otrām var sēdēt uz sliekšņa, tik ilgi, cik vēlies. Tur var raudāt, var dziedāt, var smieties. Es domāju par to, vai man tiešām vajag braukt uz Rīgu, vai tomēr manas mājas ir šeit. Vai tās ir vienkārši iekšā sevī. Rīgā ir šūpuļtīkls un balkons, bet ir arī tās otras durvis, pa kurām saģērbties un iet. Ir malkas šķūnis, kurā var ielīst ziemā, sēdēt uz apskrituša celma, drebināties un ciest.
Mēs vienreiz braucām kopā uz Portugāli un gulējām ceļa malās. Visvairāk patika tāda māja, ko ierīkojām pie satītas salmu gubas – skaista arī pēc lielpilsētas dizaina standartiem. Esmu gulējusi tik daudz dažādās vietās. Atceros st.Jean-de-Lux pludmali. Tur bija tāds stūrītis, kur neapmekleja atpūtnieki, okeāna ielociņš, nodalits no vecpilsētas ar mūra sienu. Patiesībā siena turpat vien bija un ta vieta tur eksistēja kā skats no pilsētas logiem. Iespējams kādreiz tur arī uzturējās atpūtnieki, jo joprojām bija atstāta nedaudz apsūbējusi duša. Tur varēja dzīvot tik ilgi, cik klimats un ēdiens to atļāva patiesībā. Mēs pa dienu staigājām apkārt, somas glabājām tuvējā frizētavā, bet naktīs saritinājāmies, piespiedāmies pie sienas, virs galvas zilgana ielas lampa un okeāns, kurš iespējams pa nakti bēguma laikā varēja arī mūs no tās zemes strēlītes noslaucīt. Mēs gulējām saldi starp ielām, policistiem ar dobermaņiem, šņācošu okeānu un svešiem cilvēkiem. Turklāt miegs bija ļoti ciešs.
|
|