salasījos un manā galvā sāka skanēt tā nožēlojamā balss, kura saka, ka es neko nemāku, ka es neko nedaru, bet kā gribētos. vajadzētu izdarīt šo un to, bet man besī tas seklums un interešu zudums, kurš piemīt manai fantastiskajai tusiņu draudzenei, ka var runāt ilgi un par kaut ko, bet beigu beigās tā arī nekas jēdzīgs netiek pateikts. (tiko aizrijos ar salmiņu.) gaidu to jauno gadu un vides maiņu, priecājos, ka manā vēderā sāku lēnām just mazā kunkulīša sitienus un iedomājos kaitinošā vīrieša seju un kūstošo laimītes sajūtu. līdz nākošajam brīdim, kad viņš atkal pārvēršas par neģēli un manis nicinošu agresoru. nevaru vien sagaidīt, kad manī noklikšķēs tas slēdzis, kurš izslēgs to mīlestības dzidro gaismu, kura dzen manu ikdienu rudenī. mazais kunkulītis vicinās. ceru, ka vīrietis kļūs pieaudzis, mīlot savus tuvākos. klaviatūta atgādina klavieres. tātad pirkšu šujmašīnu. naktīs man parasti rodas varendedzīgas idejas, kuras nepierakstu un aizmirstu. pie gultas nolikšu arī pildspalvu, ne tikai papīru, būs lielāka cerība, ka domas materializēsies. tagad ledusskapī varētu parādīties kaut kas ēdams, uz veikalu man neļauj iet haralds ar zaļajiem sviedriem un mīnus desmit grādi ārā.