goga

10.1.08 05:14

vakar nokrāsoju melnus matus un konstatēju, ka tādi tie nav izskatījušies gadus sešus, bet ne jau par to kāds stāsts. nodzīvoju trīs dienas nepīpētāju paradīzē - pie vecākiem un gribas tā vienkārši neko nedarīt. tiku pie jaunām lietām un jaunas informācijas, pie jaunām idejām, ko darīt tālāk un pie lielas algas, kura jau lēnām pazūd. vajad tikai jaunu dzīvokli un jaunu mīlestību. var arī veco mīlestību jaunās skaņās mēģināt ieskaņot, bet tas laikam būtu tas grūtākais un darbietilpīgākais darbiņš, ņemot vērā to, ka tas nav atkarīgs tikai no vienas sirsniņkulona puses. bet šitā vēlēšanās ir nogatavinājusies, jo tie mani sapņi iegrūž mani auglīgajā rudenī, pilnā ar nobriedušiem āboliem. un tagad ir plkst. 5 no rīta un es zinu, ka vairs šodien neaizmigšu.

• ir doma

2.1.08 16:04

uz maximu iešu tikai vienreiz gadā - otrajå janvārī. ūbeles kungs laikam bez svētkiem spodrinājis un uzspodrinājis tā, ka man pēkšņi radās svētku sajūta no tās tīrības un kārtības. un man prieks, ka iegriezos kā vilciņš tieši tur :)

• ir doma

2.1.08 16:01

izskatās pēc puikas :)) tā nu viņa teica un mēs ar vīrieti klusībā priecājamies, arī par to, ka pēc nedēļas sāksies mūsu mīlīgā kopdzīve.

• ir doma

2.1.08 10:01

tad, kad ar oskaru sēdējām vienā gultā, man uzmācās tā sajūta, ka atrodos kaut kur itālijas laukos. droši vien tāpēc man patīk atrasties viņa apskāvienos. oskars varētu būt morālais kulaciņš un vienmēr būt kopā ar mani, kad man auksti.

• ir doma

2.1.08 06:52

šodien iešu lūkoties mazo ziemeļbērnu. viņam jābūt veselam. šaubu nav, ka tā arī būs, jo saldumiņi ir labas veselības pamats.

mazā acu skatiens, veroties caur manējo. mazliet baisi.

• ir doma

2.1.08 05:31

salasījos un manā galvā sāka skanēt tā nožēlojamā balss, kura saka, ka es neko nemāku, ka es neko nedaru, bet kā gribētos. vajadzētu izdarīt šo un to, bet man besī tas seklums un interešu zudums, kurš piemīt manai fantastiskajai tusiņu draudzenei, ka var runāt ilgi un par kaut ko, bet beigu beigās tā arī nekas jēdzīgs netiek pateikts. (tiko aizrijos ar salmiņu.) gaidu to jauno gadu un vides maiņu, priecājos, ka manā vēderā sāku lēnām just mazā kunkulīša sitienus un iedomājos kaitinošā vīrieša seju un kūstošo laimītes sajūtu. līdz nākošajam brīdim, kad viņš atkal pārvēršas par neģēli un manis nicinošu agresoru. nevaru vien sagaidīt, kad manī noklikšķēs tas slēdzis, kurš izslēgs to mīlestības dzidro gaismu, kura dzen manu ikdienu rudenī. mazais kunkulītis vicinās. ceru, ka vīrietis kļūs pieaudzis, mīlot savus tuvākos. klaviatūta atgādina klavieres. tātad pirkšu šujmašīnu. naktīs man parasti rodas varendedzīgas idejas, kuras nepierakstu un aizmirstu. pie gultas nolikšu arī pildspalvu, ne tikai papīru, būs lielāka cerība, ka domas materializēsies. tagad ledusskapī varētu parādīties kaut kas ēdams, uz veikalu man neļauj iet haralds ar zaļajiem sviedriem un mīnus desmit grādi ārā.

• ir doma

2.1.08 02:55 - par jaunu gadu

te nu es esmu. vai man tiešām būtu šeit jāvelta laiks, lai knibinātu vaļā savas samezglotās un šizīgās domas? un tomēr es taču meklējos un naivi ceru, ka šitais cibiņu cibiņš palīdzēs man tikt galā ar sevi, jo problēmas var atrisināt, ja tās apzinās. jāmēģina apzināt un risināt. laikam jau galvenais ir kaut ko darīt - rušināties savā dobē.
dobe nu ir, tagad jāsēj sēklas.

• ir doma