vakar nokrāsoju melnus matus un konstatēju, ka tādi tie nav izskatījušies gadus sešus, bet ne jau par to kāds stāsts. nodzīvoju trīs dienas nepīpētāju paradīzē - pie vecākiem un gribas tā vienkārši neko nedarīt. tiku pie jaunām lietām un jaunas informācijas, pie jaunām idejām, ko darīt tālāk un pie lielas algas, kura jau lēnām pazūd. vajad tikai jaunu dzīvokli un jaunu mīlestību. var arī veco mīlestību jaunās skaņās mēģināt ieskaņot, bet tas laikam būtu tas grūtākais un darbietilpīgākais darbiņš, ņemot vērā to, ka tas nav atkarīgs tikai no vienas sirsniņkulona puses. bet šitā vēlēšanās ir nogatavinājusies, jo tie mani sapņi iegrūž mani auglīgajā rudenī, pilnā ar nobriedušiem āboliem. un tagad ir plkst. 5 no rīta un es zinu, ka vairs šodien neaizmigšu.