Satieku uz ielas bijušo vadītāju. Sīka auguma vīrieti, kuram iekšā sēž bravūrīgs un lecīgs puišelis. Līdzīgs kauslīgajam Ļoškam no mana bērnības pagalma. Ļoška varēja izdomāt visādas provokācijas. Aizmest slieku aiz krekla. Iegrūst dīķi, kad ķerām kurkuļus plastmasa spirta pudelē. Man spirta pudeļu bija daudz mājās. Ome nedēļā atveda divas pudeles no tirgus. Uzlēja uz karotes šķidrumu un aizdedzināja. Ja viss izdega tā bija laba zīme. Ja palika šķidrums, tad šķaidīts ar ūdeni . Un viņa lamāja armēņus. Mosiks bija armēnis, ar skaistāko māju ciematā. Viņam arī bija skaļš mopēds. Viņa vecākā māsa mūs cienāja sestdienās ar jēra sašliku uz baltmaizes. “Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus. Apžēlojies par mums.” Svētdienas ar omi pagāja baznīcā. Mise notika sīkā, brūnu ķieģeļu baznīcā trijās valodās, poļu, krievu un latviešu. Joprojām varu noskaitīt Tēvreizi poliski. Vēlāk mācītāju nosūtīja uz Poliju. Pārāk cieši bija ieķēries mūķenē. Māsas pēc tam izveidoja lauku mājā pie baznīcas rehabilitācijas centru vīriešiem, kuriem bija problēmas ar alkoholu. Taču kaimiņu Stasa točkas klienti nesamazinājās līdz brīdim, kad viņam nodedzināja māju. Ome pie viņa sievas vēl pirka pienu un biezpienu. Kad uz Rīgas ielas satiktais vadītājs, priecīgs un mierīgs, beidza stāstīt, kā izceļoja Austrumeiropu ar motociklu, paķēru veikalā biezpienmaizīti un gāju uz ofisu. Pa ceļam uz kādas mājas sienas uzpūsts grafiti un zem tā paraksts- cilpa.