Veļu laiks
Rudens šogad saudzīgs pret koku lapām. No rīta izpurinu ābeles, atlocīdams alumīnija trepes, es kāpju un rauju ābolus. Sniegs aizķepina brilles. Cimdi piesūkušies smacīgi ož pēc atejas. Nedaudz trīc kājas, kad uzlieku tās uz glumā, sūnām apaugušā zara. Es purinu. Daži āboli nekrīt. Tie paliks ziemai, kad sasnigs balts dārzs. Sniegs kā slapja vate gulēs zaros un pretī man rēgosies sarkani ar sarmu sacukuroti rožāboli.

Trīs dienas dzīvojos ārpus Rīgas. No šķūņa sanesu malku. Pārskaldu dažas pagales. Kurinu krāsni. Sašķēlu sveķainus priežu skalus. Istabas smaržo pēc vasaras pastaigas gar jūru. Varbūt man tikai tā šķiet.

No upes sanesu ūdeni. Saleju katlos. Rudenī un pavasarī upe kļūst mežonīga, tā izlien no krastiem. Savākusi melnus meža ūdeņus. Veļu laikā es ilgi uz viņu neskatos. Es zinu, ka tālāk pie ceļa, kur kapi, upe rudenī grauž krastu. Un dažreiz viena kapu puse slīkst rāvainā ūdenī. Es vēl zinu, ka gar to kapa pusi glabā no pagasta tos, kuriem nav tuvinieku. Tie nodzeras un pa ziemo nosalst. Pirms tam saskaldījuši visas mēbeles malkā.

Pieleju spainī upes ūdeni līdz māls padodas mīcīšanai. Pieberu klāt vēl sauso, brūno mālu, tas atgādina Liepājas šķīstošo kafiju. Smaržo pēc mitras, mālainas zemes, atceros Latgali un neizbraucamos ceļus pie omes māsas pavasarī. Turpinu maisīt līdz māls sagatavots, lai varu aizpildīt šķirbas gar plīts augšu. Uguns mēle laiza manu iespiesto mālu. Izgaro upes ūdens. Caurspīdīgs tvaiks paceļas virs kurtuves un izgaist nekurienē.

Kaimiņiene man izstāstīja joku – ja viņa būtu Sniegbaltīte, tad viņu nevarētu noindēt ar ābolu. Vajadzētu saindēt eklērus vai frī kartupeļus.