Smilgas
No vectēva palika mantojumā nepabeigta divstāvu māja un astoņdesmit četrus gadus veca ome. Par abiem jāparūpējas, lai nesabrūk. Otrās pakāpes brālēns R., kura vecāmāte dzīvoja pabeigtā un lielākā ēkā pāri upei, ar vientiesīgu ielas nosaukumu Upes iela, mantojumu saņēma pirms pieciem gadiem. R. dzīvo Rīgā, kamēr Upes ielas māja noaug ar vīnogu stīgām, siltumnīcā aug nātres un dārzs aizaudzis ar smilgām. Ierados pie R. no rīta. Atvedu zāles trimmeri un kanniņu ar benzīnu. Ar grūtībām atvēru vārtiņus. Agrāk, pirms pļavas, dārzā auga rozes, tante ērkšķainos augus ieziemoja ar egļu skujām un rozes pret gādību atbildēja ar ziedošu skaistumu. Nodomāju, ka sīkstās smilgas vairāk raksturo A., sievieti, kura izturēja izvešanu un dzīvi Sibīrijā. Un rozes neizturēja pat vienu ziemu bez apsegšanas. Cik ziemas izturēja tante? Pāri sētai pamanīju glīti nopļautu un iekoptu zāles mauriņu ar krāsainām lauvmutīšu dobēm. Paraugdārza saimniece skatiens urbās manī caur verandas aizkariem, kuri izskatījās tik plāni un caurspīdīgi kā marle. Pretī nāca R., sasveicinājās un pastiepa priekšā netīro roku.