Manas vienīgās, mīļas un dārgās
Mana pirmā skolotāja kļuva par mūķeni. Viņai bija bezgala skumjas acis kā moceklēm svētbildēs. Pirmās klases Ziemassvētku ludziņā tēloju vienu no trim austrumu gudrajiem. No mammas zīda šalles man bija izveidots turbāns. Pa vidu pierei piekārts pērļu auskars. Un nosmērēta ar pelniem melna seja. Tie sāpīgi svilināja manu ādu. Braucot mājās es to nokasīju līdz asinīm. Nākamā skolotāja, trešajā klasē, mums lika starpbrīdī staigāt koridorā pa apli. Dažreiz man joprojām griežas galva. Viņas vārds nebija Viola, to es uzzināju, kad mums jau cita skolotāja uzdeva uzrakstīt kādu mīļu vārdu par pāragri mirušo mācībspēku. Es viņai uzrakstīju īsu dzejoli – Tup uz ledus Viola un peld uz jūru jau violeta! Lieki piebilst, ka jaunā skolotāja ieteica man labāk nepievērsties literatūrai. Viņa bija gudra matemātikas skolotāja. Racionāli nosprieda, ka esmu netalantīgs dauzoņa, un pēc tam, kad pārsitu galvu uz skolas kāpnēm un pāris nedēļas nogulēju komā, viņa mammai teica: “Tāds gudrāks palicis!” Mamma uzsmēķēja un uzreiz mani steidzās izņemt no tās skolas laukā. Ome piebalsoja, ka tā skola sagatavo audzēkņus vienīgi kolonijai. Pļavniekos tiku pie vācu valodas skolotājas. Bezgala mīļa! Ja klasē trokšņojām, viņa raudāja pie tāfeles velkot ar baltu krītu nenoteiktos artikulus. Vidusskolā mani paņēma pie sevis latviešu valodas učene. viņa uzreiz uzdeva mums uzrakstīt turpinājumu Blaumaņa novelei “Nāves ēnā”. Es arī uzrakstīju ar nosaukumu – “Zvaigznes rādīs ceļu!” Kārtīgu Kārlēna mīlas stāsta turpinājumu. Toreiz kvīru tēmas nebija īpašā cieņā. Viņa nolasīja to klases priekšā kā lētu lubeni. Un par Džeimsu Boldvinu izteicās, ka nekam tādam nevajadzētu būt literatūrā. Droši vien tagad, viņa jau visu šo ir aizmirsusi, arī es vairs nepieminu viņu ar ļaunu. Zinu tikai to, ka viņa naktīs kaila lido uz bluķa kopā ar draudzenēm pie velna.