Absurda teātris
Es ilgi jo ilgi neesmu bijis Dailes teātrī. Šodien aizgāju uz izrādi Degunradži. Jo tas ir Jonesko un tas ir absurda teātris. Protams, iekuļos arī neveiklā situācijā. Apsēžos savā rindā numur x un sēdvietā numur y. Pagaidām esmu viens pats pa visu garo rindu. Atnāk un apsēžas vīrietis. Vienu krēslu izlaižot. Es paskatos telefonā, lai pārliecinātos, vai tiešām man ir vieta y. Nu, it kā ir pareizi. Tad es saprotu, ka Dailes teātri pie tā numura ir bultiņa (melns trīsstūris). Man ir sēdvieta blakus tam kungam. Es ilgi neprātoju un ielecu šim blakus. Visā rindā esam divi vien. Pēkšņi aptveru, cik glupi, tas izskatījās. It kā es šim apsēdos speciāli tuvāk. Bāc! Un ko es daru? Sāku smieties. Nepietiek, ka apsēžos blakus, es pilnā rīklē smejos. Mēs joprojām esam divi vien rindā. Un no šī absurda, ka smejos, man nāk vēl vairāk smieklu. Nu, tā es tur sēžu un cenšos apspiest smieklus, kuri raujās uz āru. Diez, ko viņš mājās sievai stāstīja. Droši vien to, ka ne degunradži, bet geji nāk! Viņi ir tuvāk nekā var šķist!