Zvaigznes kontūra
Ieradāmies nedaudz pirms desmitiem vakarā. Lokāls bija sadalīts divās daļās. Vienā pusē spēlēja dīdžejs, drūzmējās apmeklētāji pie bāra lete. Otrā galā norisinājās Dinas dzimšanas dienas pasākums. Es un G. bijām paņēmuši līdzi dāvanu. Nelielu konvertu ar RY X koncerta biļetēm martā. Dina mūs uzreiz nepamanīja. Kādu brīdi stāvējām durvju ailē. Šis mirklis šķita mūžīgs. Skatieni mēģināja mani caurdurt kā balonu. Tie droši vien jautāja, kas tas par čali līdzi G. Biju pārliecināts, ka ar dažiem no tiem G. bija saticies vai pat vedis intīmas attiecības. Viņi pētīja mani, it kā es būtu G. nākamais jaunais dzīves posms. Vai gana cienīgs? Sāku apšaubīt savu ārējo izskatu. Varbūt nevajadzēja vilkt keponu. Tie acu pāri turpināja uz mani skatīties, kamēr taurītē savilktās lūpas caur melnu papīra salmiņu sūca krāsainus kokteiļus. Dina ar skaļu izsaucienu mums tuvojās. Viņa bija izveidojusi mākslīgu ziedu kroni ar zaigojošām ziemassvētku eglīšu gaismiņām, kuras man uz mirkli atgādināja siltu vasaru un krūmos lidojošos jāņtārpiņus. Iedunkāju G. sānos: “Bija jāierodas maskās?” Viņš paraustīja plecus. Kādam čalim bija putna maska. Viņam blakus sēdošajai sievietei matos iesprausta pāva spalva, kuru droši vien bija uzdāvinājis Jēcis. Viņš mums jau tuvojās, lai sasveicinātos. Uz kreisā vaiga viņam bija jauns tetovējums – sīka zvaigznīte, nedaudz mazāka par īkšķa nagu. Visu vakaru nevarēju no tās novērst uzmanību. Drīzāk tā bija kontūra no zvaigznes. Tukša. Bez pildījuma. Līdzīga piparkūkas dzelzs formītei vai izliektai vara stieplei zvaigznes formā. Jēča acu zīlītes bija divas tumšu ūdeņu akas. Visā sarunas plūdumā pa brīdim nevarēju saprast, ko viņš stāsta. Tad Jēcis pajautāja: “Grāmatu jau uzrakstīji?” Nebiju drošs, ko īsti atbildēt. Droši vien, ka taisnību. Ka tā vēl kaut kur virs galvas, iesprūdusi radošā kanālā, draudot aizdambēt visu manu dzīvības enerģiju. Jēcis pilnīgi bezkaislīgi pievērsās izprašņāt G. par kripto valūtu. Pagāju sāņus, lai aizietu paķert džinu ar toniku. Mani pārķēra Oto. Par viņu biju dzirdējis, ka ir Dinas klēpju sunītis. Maza auguma, simpātisks ar balinātiem matiem, kuri atgādina uz galvas uzliktu dzeltenu cepurīti. “Tu esi tas gudrais?” Oto man pajautāja. Droši vien gribēja uzsākt sarunu. Neveikli atjokoju, ka es biju domājis, ka attiecības ar G. esmu smukais. Viņš nekādi nenoreaģēja. Drīzāk vīlās, ka neesmu sekundes simtdaļā attaisnojis viņa iedomātās cerības. Apjautājās, kur strādāju un tikpat ātri kā parādījās, arī nozuda pūlī. Vakara gaitā pamatīgi sametos. Dinas brālēni mētāja skaļus jokus, velkot viens otru aiz zoba. Ik pa brīdim pie mums pievienojās jauni viesi. Es zināju par Endiju. Viņš bija modelis, dzīvoja Milānā un atgādināja jaunu Lorenzo Lamas no seriāla Renegāts. Viņu pavadīja divas skaistas draudzenes, aukstām un vienaldzīgām sejām. G. pamāja jaunajam Renegātam un viņš strauji mums tuvojās ar savu pavadošo svītu. Endijs bez ilgas prātošanas stādīja priekša G. savām draudzenēm: ”Šis ir mans bijušais puisi.” Viņas ņēmās viņu pētīt. Nekas viņu sejās neliecināja, ka būtu ieraudzījušas astoto pasaules brīnumu un vienaldzīgi devās uzpīpēt. Es biju slavens ar to, ka varēju uzsākt greizsirdības kautiņu. G. uzreiz Endiju iepazīstināja ar mani. Pastiepu roku, kuru Endijs noignorēja. Prātoju, kuru pudeli varētu triekt pret Endija galvu. Varbūt izšķaidīt alus pudeli pret galda malu un ar aso rozīti iet virsū. Vienīgi Dinas draugu lokā no “gudrā” es ātri pārtaptu par “trako”. Kamēr es tā domāju, Endijs jau bija garlaikojies aizšļūcis pie Oto, kuri abi noteikti tērzēja par satikšanos ar G. jauno puisi. Tā es nopratu, jo viņi skatījās uz mani, kā uz krātiņā ieliktu gorillu. Vienā rāvienā iztriecu džina glāzi. Otru man atnesa Dinas draudzene, kura visu atlikušo vakaru bija man gluži pielipusi. Nemitīgi lika ap pleciem roku vai pieskārās augšdelmam. Dažu soļu attālumā mūs vēroja viņas vīrs. Nebiju drošs, vai netieku uzaicināts uz kādu svingerisku vakara turpinājumu. Nebūtu jau pirmā reize. Studiju gados, šos pārus varēja uzreiz atkost. No sākuma tevi medī sieviete, kad viņa padod signālu, tad pietuvojas vīrs. Parasti pajautā, vai ko vēlos dzert. Ja, piekrītu, tad jau esmu apstiprinājis dalību. Toreiz dzēru viskiju. Viņš atnesa. Un acis mānīgi velk mani tīklos. Parasti atmodāmies īrētā viesnīcas numurā. Droši vien viņi ievilka ķeksi savā laulības to do listā un dzīvoja tālāk. Es arī daudz par viņiem vairs neprātoju. Bet šoreiz viņa vienkārši bija draudzīga un alkohols tāpat bija bez maksas.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: