Kritika par recenzijām Post Scriptum
Noskatījos A. Hermaņa monoizrādi ar Č. Hamatovu "Post Scriptum". Dalītas sajūtas. Tāpēc meklēju refleksijas teātra recenzijās. Piekrītu teātra producentes Jevgeņijas Šermeņevas recenzijai "Satori" - kāpēc šajos apstākļos iedziļināties Krievijas kultūrā? Vai upura stāsts jāpārnes aktierim? Par Maijas Svarinskas recenziju teātra kritikas portālā "Kroders" varu teikt, ka autores daiļrunīgais teksts ir svarīgāks par izrādi. Pieticīga arī teātra kritiķes Undīnes Adamaites recenzija. Savukārt, LSM autore Kitija Balcare sarakstījusi veselu referātu, ne recenziju! Tāda Fuko "vēstures arheoloģijas" manierē caur "sišanas kultūru" un varas attiecībām pēta izrādi. Nu, labi! Vēl daži teikumi un sanāks jau disertācija. Gaisma tomēr ir tuneļa galā! Parakstos zem katra Andas Buševicas vārda recenzijā par šo izrādi. Tas ir teātris! Arī neaplaudēšana ir dramaturģijas rīks. Arī Dostojevska prozas teksta izvēlē sajutu Marķīzu de Sada spalvu, ne kristīgo mitoloģiju.