2007. gadā trijatā ar divām cibiņām braucām uz Vladivastoku visas septiņas dienas ar Transsibīrijas ekspresi. Kaut kur aiz Omskas līdz Habarovskai uz pāris dienām pie mums kupejā iemitināja jaunu armijas pilotu Ģimu. Klasiskais krievu glubinkas karjeras dienests, vienīgā iespējamā darbavieta depresīvajās nomalēs. Militārpersonas jau tad nelaida ārā no valsts, un viņš kāri tvēra visu, kas mums stāstāms par brīvo pasauli. Galīgi nešķita indoktrinēts, lai gan ceļojām tieši tajā laikā, kad igauņi aizvāca savu aļošu, un ar to dabūja kiberuzbrukumus, bet mēs, visi baltieši, kārtējo fašistu birku. (Un mēs visi trīs uz tām pāris dienām viņā ieķērāmies.) Viņš atstāja kaut kādu kreisu ēpasta adresi mūsu ceļojuma "žurnālā", bet, cik zinu, nevienam no mums viņš pēctam tomēr neatbildēja. Gadu gaitā katrreiz, kad no krievijas pienāca sliktas ziņas, iedomājos par Ģimu. Un joprojām ticu, ka viņš kaut kā ir pratis no tā izsprukt. Visi citi turienes draugi tagad ir šeit vai citur Eiropā.