es arī noklausījos, pateicoties simamuram, un mani visvairāk aizķēra divas lietas. no paula raudsepa izdzirdētais, ka to, ko par ukrainu (un austrumeiropu, u. t. jpr.) raksta amerikāņu žurnālisti, mēs mūsu presē lasām tāpēc, ka viņu materiāli ir dabūjami vairumā un ir vienkāršāk un lētāk. (velnsparāvis.)

un henrika sacītais, ka kritizēt kolēģa - cita kultūras izdevuma galvenā redaktora - redakcionālo politiku nav labais tonis. darija, manuprāt, izskatījās diezgan izbrīnīta; cik nu esmu manījusi, ukraiņi kritizē atspērušies un par toni daudz galvu nelauza - laba un derīga prakse, es teiktu.