Augusts
Jokaina augusta rīta gaisma, it kā pa ielu slīdētu smalka putekļu migla. Tā nemanāmi pielīp kastaņu lapām un izspiež no asajām pogaļām sēklas. Hruščovkas, aiz rūpnīcas jumta, izskatās vēl bālākas. Pirms dažām dienām strādnieki norāva no alus rūpnīcas dūmekļa milzīgo metāla plāksni, kura spēcīgā vējā grozījās nevaldāmi pa apli. Skaļā dārdoņā tā draudēja katram uzkrist uz galvas. Mēs ar G. mēdzām malkot alu uz balkona blakus Rimi pirktajiem tomātu stādiem, un minēt, kāds siluets mums parādās uz robainā metāla.

“Skots svārkos.”

“Nē, eņģelis.”

“Beidz, viņam rokās drīzāk ir pudele, ne stabule!”

“Tad jau tavs tēvs.” Es iespurdzos un aptvēru, ka esmu nošāvis greizi.

Priecājos, ka to plāksni aizvāca. Pirms tā krītos kādu nepārcērt uz pusēm. Kā tāda smaga tēva roka, kura bērnībā pārcirta G. uz pusēm.