Bite
Aizbraucu pakaļ G. uz staciju. Nedaudz nokavēju. Baltkrievu kaimiņiene noķēra mani pie žoga. Viņa nezināja kāds ir vārds kaimiņam, kurš pacienāja mūs ar svaigu medu. Tas notecēja biezā un lēnā dzintara plūsmā no vaska šūnas pa visu porcelāna šķīvi ar zilu maliņu, it kā tā būtu mūsu pašu debess mala. Pašā vaska pikuča vidū iestigusi bite. Ciematā dārza mājas ir tuvu viena otrai. Visi zināja to māju, kur dzīvoja kopā tie divi vīrieši. Kad viņi gāja gar sētu, ome mēdza iesaukties: “Re, kur viņi!” Un mēs ar opi skrējām pie loga skatīties, līdzīgi kā salūtu jaungada naktī no bēniņu loga, kuru šaudīja pilsētnieki vairāku kilometru attālumā. Tagad mēs ar G. esam tā dārza māja.