Sju-Dziņ
Es nosaukšu viņu par Sju-Dziņ. Es neesmu drošs, vai viņai ir vārds. Sju-Dziņ pludina bambusus pa nelielo upi uz ciematu. Nopelnot ģimenei nelielu iztiku. Kad krēslas plīvurs apklāj mežu, viņa mēro ceļu atpakaļ kalnā, kur no rīta viņu gaida jauns vezums. Viņa veikli uzlec uz peldošā bambusa un izpilda līganas kustības, it kā sarunātos ar upi kādā sen aizmirstā valodā. Nevaru novērst skatienu, no kustību skaistuma, ar kuru viņa pārvalda ķermeni. Viņa ir izkopusi katru kustību līdz pilnībai. Kad viņu satieku apjautājos, vai viņa apmāca nākamās paaudzes? Šīs zināšanas nedrīkst pazust. Viņa pasmaida un atbild, ka neko nevar pazaudēt, ja ieklausās upes mierīgajā plūsmā, tad visu var iemācīties. Man tas, protams, atgādina pilnīgas muļķības. Tad turpināju tincināt. Priekš kam viņa to dara? Kam ir šī dejošana? Neviens bez ūdensrozēm gar krastiem Sju-Dziņ neredz. Neviens neaplaudē un nekad to nenovērtēs. Tas izskatās grūti un neērti. Izdzirdējusi pēdējo jautājumu, viņa neizpratnē paskatās uz mani: “Dejo patiesību Pilnībai.”