Belleville bulvāris virzienā uz centru aizved līdz vietējam tirgum. Mums garām paslīd Balzaka vecuma sievietes ar puķainām iepirkuma somām, kuras tiek lēni vilktas uz diviem ritentiņiem aiz viņām. S. apgalvo, ka dažas no tām varētu būt kalpones. Es uzsmaidu vienai sievietei, kura varētu būt manas omes vecumā. Viņa paiet dažus soļus uz priekšu, tad pagriežas un pienāk pie mūsu galdiņa. Viņas īsi nogrieztie mati piešķir sejai zēnisku izskatu. Es klausos viņas franču valodu, nesaprazdams ne vārda. Pamanu viņas brūnās acis, tās šaudās tik zibenīgi, it kā tās būtu daļa no valodas žestiem. Viņa pamāj ar roku un aiziet savās darīšanās. Jautāju S., ko viņa teica. S. noteica, ka jokaina tante. Viņa esot teikusi: “Cik labi, ka jūs atsmaidāt, jo dzīvot vienai ir grūti.”