Rūdolfa Blaumaņa lāčādas kažoks svēra sešus kilogramus. Kāpnes uz viņa sirds kambari pavisam šauras. Labi, ka ne sifiliss. 

Upīša manuskriptam pretī marmora zilonīši veļ apaļas lodes. Pie sienas fotogrāfija ar vizīti Maskavā. Caurvējš aizpūš rakstnieka cakaini aprakstītās lapas pa gaisu. Kāda ārzemniece satrūkstas. “Writers papers”. Pie sevis nosaku: “Uz pekli, lai rauj to jods.” Katrā istabā pa kušetītei. Šķiet skapjos salikti ķieģeļi. Neizvēdināt šo dzīvokli. 

Aspazijas un Raiņa māja. Kāpēc ne? Arī Čakstes inaugurācijas dienā viņa gribēja braukt automobīlī pirmā. Kaut kāds spēks, varbūt Raiņa roka viņu pavilka malā. Jautāju, cik no tām grāmatām piederēja Aspazijai? Muzeja sieva arī viņu pavilka malā. Esot bijušas kopīgas. 

Pie Jūgendstila muzeju stāvēju rindā, kā pie ekskluzīva nakts kluba. Tikām iekšā pēc pusnakts. Teicu dāmai ar milzīgu cepuri, ka stāvu jau no vakardienas. Kamīna telpa smaragdzaļām flīzēm. Uz griestiem sazīmētas sarkanas magones vijas kopā ar taureņiem. Gar acīm pavīd miglains rēgs – katru vakaru klaudz šampanieša glāzes. Burbuļo sarunas. Apkārt dzirdama ķiķināšana. Virmo tabakas dūmi no sarkankoku pīpēm. Jokaini būt neaicinātam viesim. 

Pirms darba tramvajā lasīju Nadeždas Suhorukovas tekstus par Mariupoli un nedaudz raudāju.