Lienīte
Salieku grāmatas aiz plastmasa stikla. Pie kases pārdevēja apmāca sievieti, kā un kādas pogas spaidīt. "Šeit, Lienīt. Jā, lieliski." Bet Lienei trīc rokas. Viņa varētu būt manas mammas vecumā. Īsi nogriezti mati, brilles ar zila metāla rāmīti padara viņas seju kā skolniekam. Viņai uz katra pirksta uzvilkts sudraba gredzens. Lasīju, ka tā dara cilvēki, kuri jūtas vientuļi, vai tie, kuriem daudz gredzenu. Gudrā pārdevēja aiziet uz noliktavu. Un Lienītei neizdodas zem sarkanas lāzergaismas švīkas ieskenēt dzejoļu krājumu "Jūs kavējāties". Viņa klusā balsi man saka, ka jāpasauc K. Pienāk apsargs un tēvišķā balsi apvaicājas:"Lienīt, vai viss labi?" Visi tik iejūtīgi un gādīgi, bet man gribas sapurināt Lieni.