Darbā kārtējā tiešsaistes sapulce. Kārlis piebrauca ar ofisa krēslu tuvāk un nolika telefona ekrānu man acu priekšā. Tur bija vienā bildē kopā saliktas deviņas fotogrāfijas ar dažādām vīriešu lūpām. Nedaudz varēja redzēt arī bārdas rugājus. Virs attēla uzraksts – “Atrodi viltvārdi!” Es ļoti ātri atradu pežu. Un neveikli pasmējos. Kārlis parādīja otru bildi. Uz tās kopā sakniebtas lūpas un arī tas pats uzraksts. Atzīstos, ka ar ānusa atrašanu tik labi negāja. 

Prātoju par cietuma dokumentālo filmu. Tur rādīja vienu puisi, nedaudz pāri divdesmit gadiem, rudiem matiem, nedaudz tukls. Viņš pēc uzvedības atgādināja garu rūķīti. Viņu pirmo reizi ieveda cietumā. Ēdnīcas rindā visi melnādainie cietumnieki smējās un viens pajautāja: “Tu pazīsti Britniju?” Rūķītis naivā mierā stāstīja, ka neesot tādu saticis. Dokumentālās filmas visu zinošā balss pavēstīja, ka tas bija cietumnieku slengs ar nozīmi “gļēvulis”. Tad pirmajā naktī viņu piekāva. Rūķītis kameras priekšā stāstīja, ka zilumus ieguvis ākstoties ar cietuma biedru. Esot spēlējuši kaut kādu spēli. Vēlāk viņu izolēja, jo viņš bija pazaudējis saķeri ar realitāti. Viņu nedaudz filmēja karcerī, un rūķītis taisīja visādas Brusa Lī roku kustības. 

Cits cietums atradās Bolīvijas galvaspilsētas centrā. Tas tika pilnībā atdots cietumnieku pašpārvaldei. Apsargi iestūma ieslodzīto, kuru pie vārtiem saņēma tā saucamie delgado un aizveda pie cietumnieku galvenā vadītāja. Viņam bija dzeltens polo krekls. Vecums – nedaudz pāri piecdesmit gadiem. Melni, sprogaini mati. Mazi briļļu rāmji kā skolotājam no deviņpadsmitā gadsimta. Un viņš atstāja mierīgu, patīkamu skolas direktora iespaidu. Paša cietuma ikdiena izskatījās kā harmonisks eko ciematiņš. Pa ieliņām skraidīja bērni, jo dažu cietumnieku sievas drīkstēja nākt līdzi un cietumā piepelnīties ar savu ķermeni. Direktora curriculum vitae, lai citu cietumnieku acīs tiktu atzīsts par galvenāko, maigi izsakoties bija pieredzes bagāts. Divdesmit cilvēku slepkava un narkotiku dīleris. Viņš noteica katra jaunā cietumnieka stāvokli hierarhijā. Nepalaimējās tiem, kuri bija izvarotāji. Jo tos vakarā noslīcināja zilu flīžu glazētā baseinā un atstāja tos peldam līdz rītam kā ūdensrozes lapas. 

Tētis sen atpakaļ stāstīja, ka armijā arī bija noteikta kārtība. Jauniņos atveda un spēcīgākie vīri jeb djedavšina tos iesvētīja ar kulaka kauliņiem. Tie, kuri sita pretī saņēma vēl vairāk sitienus. Ja vēl sita pretī, tad tika uzņemti djedavšinā. Tas bija tāds eksāmens. Tētis nokārtoja eksāmenu. Un cita ceļa nebija, vai nu viņš sita, vai viņu sita. Varbūt esmu to nosapņojis tajā vienīgajā reizē, kad viņu satiku. Ceturtās klases pavasara brīvdienās. Es dažreiz iedomājos, kā viņam gāja cietumā. Kā viņš tur uzvedās? Nekad tā arī neuzzināšu. Krustmāte izliekas, ka viņš nemaz nav bijis cietumā. Viņa saka, ka esmu kaut ko sajaucis. 

Daži amerikāņu noziedznieki pēc cietuma kļūst par fitnesa treneriem. Jaunie sporta vīri gatavi maksāt lielas naudas summas, lai uz viņiem kliedz un saukā par piece of shit. Esot ļoti motivējoši.